Šodien liegi vēji nāk no Mētrienas, Praulienas, Madonas, Lipšiem, Boķiem un sagriež labu domu un sirsnīgu sveicienu virpuli Bērzaunē – Intas Šmites ģimenes mājā, kur vairāku paaudžu bērzauniešu skolotāja 8. maijā atzīmēs deviņdesmito dzimšanas dienu.
Gads no dienas atskalda savu daļu, un mūžs no cilvēka atskalda savu daļu, bet Jūs, Skolotāj, šai vidū lepna kā priede, kurai lemts nenoziedēt.
Svētku reizē par skolotāju Intu Šmiti visvairāk sakāmā – viņas bijušajiem skolēniem un darbabiedriem. Lūk, bijusī kolēģe Dace Riža stāsta: – Domājot par skolotāju Intu Šmiti, pilnīgi noteikti varu teikt – viņa ir pozitīvās attieksmes cilvēks. Par spīti laika ritumam, kurš, nenoliedzami, atstāj pēdas ikviena cilvēka dzīvē un dvēselē, viņa joprojām spēj sevī uzturēt spēkā to pasaules izjūtu un degsmi, kas nereti izsauc apbrīnu. Neviļus rodas jautājums: no kurienes šis dzīvesspars? Vai tik ne no bērnības mājām „Šumāniem" dzimtajā Mētrienas pusē? Tā ir vieta, kur Inta domās mēdz atgriezties vēl un vēl, kur nomoda naktīs izstaigāti visi pagalma stūrīši, izbristi tuvējā purva brikšņi, kur reiz raženās ābeles pārbēra ziedlapu plīvuru, bet šūpoles uznesa debesīs kopā ar nākotnes sapņiem.
Bērnību, mātes Lidijas un tēva Andreja aprūpēta, Inta pavada kopā ar māsu un brāli. Kopā strādāts vecāku saimniecībā, kopā meistarotas blēņas, kopā kalti nākotnes plāni.
Laiks steidzas ātri, un drīz vien vecākiem jāpoš meitēns pirmajai skolas dienai. Baiļu nav nekādu, jo skola būs Praulienā, kur strādā mammas māsa. Tātad – savs cilvēks!
Pēc Praulienas mācības turpinās Mētrienā. Skološanos Inta beidz Madonā, vispirms iegūstot vidējo izglītību, pēc tam pedagoģiskajā klasē saņem kvalifikāciju savai mūža profesijai – skolotājs.
Jaunā pedagoģe tiek norīkota darbā Lipšu sākumskolā, kur gan jāveic skolas pārziņa pienākumi, gan jāmāca gudrībās mazie ķipari. Šis ir skaists laiks 13 gadu garumā. Te satikta mūža mīlestība Pēteris, te piedzimst bērni, te sāktas sabiedriskās dzīves aktivitātes.
Kad skola tiek likvidēta, Intu pārceļ darbā uz Bērzauni, kur dzīve uzņem vēl straujākus apgriezienus: tiek vadīti pasākumi ciema kultūras namā, spēlētas neskaitāmas lomas vietējā amatierteātrī, kopdzīvē ievesti daudzi jaunie pāri. Bet pāri visam – darbs un ģimene.
Inta skolu par otrajām mājām sauc 35 gadus, kuri paskrien kā viens ugunīgs mirklis. Te vietas nav vienmuļībai, jo nav divu vienādu dienu, tāpat kā nav divu vienādu skolēnu, un tur jau slēpjas šīs profesijas pievilcība. Darbs ar skolēniem palīdz saglabāt mundru garu, radošu domu, jauneklīgu prātu. Ģimene ir stiprais balsts, mājas – miera osta un patvērums brīžos, kad jāpārvar kādas negācijas. Šādos brīžos spēku dod prieks par lieliskajiem bērniem Mudīti un Gati. Daudz, ļoti daudz viņi pārmantojuši no saviem vecākiem: gan spēlesprieku teātrī, gan dziesmu garu, gan rosīšanos savā sētā.
Nu jau vairāku gadu garumā mājas saimnieces pienākumus pārņēmusi vedekla Iveta. Intai pietiek laika savām nodarbēm un priekam par saviem mazbērniem Gitu un Jāni un nu jau arī divām mazmazmeitiņām Keitu un Stellu.
Arī man bija tas gods ar Intu kopā strādāt deviņus gadus. Atceros viņu ar jaukākajām domām: labestīga, atsaucīga, saprotoša, dzīvesgudra kolēģe skolā, jautra un lieliska saimniece mūsu ārpusdarba izklaides pasākumos. Visiem bija zināms: ja Inta kaut kur piedalās, visi būs paēduši, padzēruši, aprūpēti.
Intas dzīve līdzinās piepildītam traukam, no kura tik daudzi pa malkam ir smēluši. Tās ir gan praktiskās dzīves gudrības, gan rakstainie cimdi, gan tamborētie lakati un šalles, gan milzīgais dzīvesprieks.
Inga Šneidere (Ķimeniece) dalās pārdomās: – Skolotāja Inta Šmite iemācīja man saprast, ka ne vienmēr divi plus divi ir četri un ka pasaule ir pilna ar krāsām, ka reizēm neganti var šķebināt visgardākā konfekte, taču speķis dažbrīd var garšot kā vissaldākā medusmaize. Radošums, oriģinalitāte un cilvēcīgums ir tie stūrakmeņi, uz kuriem, manuprāt, balstīta skolotājas Intas Šmites dzīvesgudrība un milzīgā pieredze. Skolotāja-aktrise, tā gribētos viņu dēvēt, jo viss, ko redzēju I. Šmites sniegumā, šķita viegluma un gaišas humora dzirksts caurstrāvots… kā labā grāmatā, kino vai dejā. Bērnu skološanas māksliniece, mīļa audzinātāja un sirsnīgs cilvēks – tāda ir mana pirmā klases audzinātāja Inta Šmite.
Intu Šmiti skaistajā dzīves jubilejā ar B. Žurovskas dzejas vārdiem sveic Bērzaunes pamatskolas kolektīvs: „Dzīve krāsaini koša/ kā laika kamols,/ kurā ietīts ir viss:/ gaiši rīti/ un vakara ēnas,/ strauji skrējieni,/ pastaigas lēnas,/ dziļu sāpju/ un prieka mirkļi,/ reizēm satverti/ laimes mirkļi./ Attīšu kamolu,/ ritināšu,/ varavīksni/ pār mūžu klāšu."
Skolotāj, svētku reizē piesēdiet. Saņemiet mīlestību, ziedus un visa laba vēlējumus no ģimenes, no bijušās darbavietas un kolēģiem, bijušajiem audzēkņiem, no teātramīļiem, dzīvē ievadītiem pāriem, no draugiem un paziņām.
Ar lielu gandarījumu par savu pirmo darbmācības skolotāju materiālus apkopoja Bērzaunes bibliotēkas vadītāja
INETA ZVIRGZDIŅA