No 1868. gadā par vietējo iedzīvotāju ziedojumiem uzbūvētās Liepkalnes evaņģēliski luteriskās baznīcas, kas savulaik bija Sausnējas pagasta lepnums un dievkalpojumos pulcēja pat vairāk nekā 300 baznīcēnu, šobrīd palicis vien mūra grausts ar daļēji iegruvušu jumtu, taču 23. augustā, iesvētot jau maijā pie tās uzstādīto balto koka krustu, ir iedegta maza cerību liesma, ka ēka pamazām varētu tikt vismaz pasargāta no tālākas sabrukšanas.
Balto krustu pie Liepkalnes baznīcas iesvētīja Ērgļu, Vestienas un Bērzaunes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Ivars Cišs, kas savu kalpošanu draudzēs sācis vien šogad. Viņš norādīja, ka datuma izvēle nav nejauša.
– Mēs esam pulcējušies 23. augustā. Dienā, kurā 1939. gadā Maskavā tika parakstīts neuzbrukšanas pakts starp divām lielvarām, kas patiesībā bija Otrā pasaules kara sākums. Sagruvusī Liepkalnes baznīca, sagrautais ciema veikals, iztukšotās apkārtnes mājas kaut kādā mērā ir šī pakta tiešās sekas, jo drīz vien pēc tā parakstīšanas Latvijā tiek izveidotas Padomju armijas kara bāzes, 1940. gada jūnijā Latvijā ienāk tanki, tiek rīkotas jaunas parlamenta vēlēšanas, kurās zem ieroču stobriem liek balsot par Padomju Savienībai draudzīgu parlamentu, kura izveidotā valdība vēršas pie agresora ar lūgumu uzņemt mūs brālīgo tautu saimē. Turpmākos gadus turpinās karš, notiek deportācijas un dzīve Padomju Savienībā. Šo vēstures līkloču lieciniece ir bijusi šī baznīca. Šodien arī mēs esam pulcējušies kā aizgājušā laikmeta liecinieki, kurus ir skāris noziedzīgais pakts. Zinu, ka daudzi no jums šodien nav pulcējušies tāpat vien, bet gan ar cerību, ka kādreiz vēl varēs ieiet Liepkalnes baznīcā, ar kuru saistīta daudzu dzimtu vēsture – vairākās paaudzēs slēgtas laulības, kristīti bērni, noturēti dievkalpojumi utt. Ja mēs savā sirdī dziļi, dziļi lūdzam Dievu par šīs baznīcas atjaunošanu, nekur nav teikts, ka katrs neiedibinām procesu, kas varbūt neīstenosies ne šodien, ne rīt un pat ne mūsu dzīves laikā, taču varbūt mūsu bērni vai bērnu bērni piedzīvos Liepkalnes baznīcas atdzimšanu. Varbūt ēkas mūrus var iekonservēt un ar laiku atjaunot šo ēku, padarot to par liecību nākamajām paaudzēm, ka mūsu saknes ir kristīgas un tās iestiepjas kristīgā zemē, – uz baltā krusta iesvētīšanu sanākušos uzrunāja mācītājs Ivars Cišs.
Mācītājs norādīja, ka krusts simbolizē dziļo netaisnību, kas savulaik, sitot pie tā pestītāju, tika vērsta pret Dievu, taču pārvērsta taisnībā. Uzstādot to pie baznīcas, krusts arī kalpo par simbolu, kas vēsta par netaisnību, kura tika nodarīta gan pret apkaimes iedzīvotājiem, gan Liepkalnes baznīcu, taču vienlaikus šis krusts arī liecina par cerību, ka baznīca kādreiz atdzims. Ivars Cišs izteica pateicību vācu draugiem no Iršu kolonijas, kuri laiku pa laikam ierodas savā tēvu zemē, un pēc viņu iniciatīvas krusts arī tika uzstādīts (savulaik draudze sastāvēja no divu tautību – latviešu un vācu – iedzīvotājiem). Pateicība tika izteikta arī Ērgļu galdniekiem, kuri krustu izgatavoja, kā arī Ērgļu novada pašvaldībai un Sausnējas pagasta pārvaldei par šīs vietas sakopšanu, kā arī informatīvās plāksnes uzstādīšanu.
Kā jau Ivars Cišs minēja, Otrais pasaules karš un tam sekojošie Latvijas okupācijas gadi nav saudzējuši nedz Liepkalni, nedz tās luterāņu baznīcu. Aptuveni trešā daļa apkaimes māju tika nopostītas, daudzi iedzīvotāji deportēti, notika piespiedu kolektivizācija. Ērgļu novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Guntars Velcis „Staram" minēja, ka šajā apkaimē pirms kara dzīvojis liels skaits turīgu saimnieku, kurus „lielās tīrīšanas" laikā kā budžus deportēja. „Iztīrot" zemi no vietējiem zemniekiem, Liepkalnē tika izveidots arī viens no pirmajiem vai pat pirmais kolhozs plašākā reģionā.
Tiesa, ne jau karadarbība (kas Ērgļu apkaimē bija visai zvērīga) bija tā, kas Liepkalnes baznīcu noveda līdz stāvoklim, kādā tā atrodas šobrīd, lai gan baznīcas fasādes ieejas daļa liecina, ka arī tā savulaik pieredzējusi nopietnu apšaudi. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā, luterāņu draudzes skaits deportāciju dēļ kļuva mazāks, līdz ar to arī mazskaitlīgās draudzes iespējas uzturēt dievnamu bija vājas. Tā nevarēja nedz samaksāt nodokļus, nedz atļauties algot mācītāju, un ik pa laikam tika saņemti arī „silti" ieteikumi draudzi likvidēt, kas 1959. gadā arī notika. Smagākais pagrieziena punkts baznīcas kā ēkas liktenī nāca 60. gados, kad bez draudzes palikušajā baznīcā sākās interjera demontāža. Grīdas dēļi aizceļoja uz dažām jaunbūvētām mājām, no baznīcas ērģelēm tika gatavoti putnu būrīši, siles lopiem, kā arī notekcaurules, bet drīz pēc tam kolhozs iedomājās, ka tukšo ēku tīri labi var izmantot kā minerālmēslu novietni. Dievnama sānos tika izlauzts liels robs, ierīkoti plaši vārti, uzbrauktuve, un turpmākajos gados vietā, kur tās ziedu laikos uz dievkalpojumiem pulcējās vairāk nekā 300 draudzes locekļu, nu gūla minerālmēsli, vēl straujāk bojājot gan baznīcas iekšpusi, gan jumtu.
Nezinātājam gan var rasties jautājums – kāds Liepkalnes baznīcai sakars ar vāciešiem? Liepkalnes baznīca bija kulta vieta ne tikai Sausnējas pagasta iedzīvotājiem, bet arī kaimiņos esošā Iršu pagasta luterāņiem, tai skaitā tur pirms laba laika izveidotās vācu kolonijas iedzīvotājiem.
Iršu pagasta iedzīvotāja, kura jau 20 gadu uztur kontaktus ar bijušajiem kolonijas iedzīvotājiem un viņu pēcnācējiem, svinīgajā pasākumā atzina, ka uz Liepkalnes baznīcu kopā ar vācu viesiem braukts bieži, taču, atzīmējot 250 gadu kopš Iršu vācu kolonijas dibināšanas, visi izdomājuši, ka nepieciešams cilvēka un laika zoba grauzto dievnamu vismaz no ārpuses sakopt, lai šī vieta neizskatītos pilnībā pamesta. Sarunās ar vāciešiem iesaistījies arī eiroparlamentārietis Artis Pabriks, kas gan pats, gan viņa kundze Undīne ir cēlušies no vācu kolonistiem, un radusies ideja par krusta uzstādīšanu un teritorijas sakopšanu. Tie, kuri paši savulaik bija dzimuši Iršu kolonijā un 1939. gadā emigrējuši uz Vāciju, nu jau ir sirmā vecumā, taču interesi par savu senču dzimteni izrādot gan viņu bērni, gan mazbērni, kuri labprāt apmeklē Latviju, un tas ļauj cerēt, ka vismaz iecere par baznīcas ēkas mūru konservāciju un pasargāšanu no tālākas degradēšanās varētu īstenoties.
Liepkalnes baznīcas saikne ar vāciešiem droši vien būtu atsevišķa raksta vērts temats. Savulaik pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pavēles valsts ierēdņi aicināja vāciešus veidot paraugsaimniecības lauku apsaimniekošanai. Arī Iršos 1766. gadā tika dibināta vācu kolonija Hirschenhof. Ieceļotājiem tika piešķirta zeme. 19. gadsimta trīsdesmitajos gados kolonijā dzīvoja un saimniekoja apmēram 2000 vāciešu, taču pēc izceļošanas uz Vāciju 1939. gadā Iršos palika tikai dažas vāciešu ģimenes. Līdzās Liepkalnes baznīcai atrodas valsts nozīmes kultūras piemineklis – Liepkalnes baznīcas senkapi, kur teju 200 gadu garumā apglabāti kolonisti.
DĀVJA VECKALNIŅA foto