Šo rakstu rakstīju, lai mēģinātu palīdzēt kādai nelielai daļai no ļaunprātīgi apkrāptajiem – tiem, kam tika atņemtas jau piešķirtās tiesības uz bērna pabalstu.
Visiem, kuri vēlas cīnīties par savām konstitucionālajām tiesībām un iesniegt konstitucionālo sūdzību, lūdzu atsūtīt uz elektroniskā pasta adresi [email protected] vēstuli, un es jums pārsūtīšu jurista sagatavotu formu, kas būs jānosūta ierakstītā vēstulē uz norādīto adresi. (Konstitucionālās sūdzības iesniegšana Satversmes tiesā ir bez maksas.) Turpmākajā raksta daļā mēģināšu pieskarties lietas juridiskajai pusei.
2009. gada 1. jūlijā stājās spēkā Latvijas Republikas Saeimas pieņemtais likums „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. līdz 2012. gadam", kura 5. pants nosaka, ka laika periodā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 2. maijam personai, kura bērna kopšanas laikā ir obligāti sociāli apdrošinātā persona (darba ņēmējs vai pašnodarbinātais) atbilstoši likumam „Par valsts sociālo apdrošināšanu", likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" noteikto vecāku pabalstu izmaksā 50 procentu apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā persona ir kļuvusi par obligāti sociāli apdrošināto personu atbilstoši likumam „Par valsts sociālo apdrošināšanu".
Tā kā Likums stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā bez pārejas perioda vai pārejas noteikumiem, tas pārkāpj Satversmes 1. pantu, kas nosaka, ka „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika" un demokrātiskas republikas pamatā ir tiesiskas valsts princips. Tiesiskas valsts principi balstās uz to, ka sabiedrībā pastāv līdzsvars starp pamatvērtībām un tiesību realizāciju. Saeimas un valdības pieņemtajiem lēmumiem jārada ticība, ka tie tiek pieņemti, ievērojot taisnīguma principu, bet Likuma 5. panta pieņemšana bez pārejas perioda vai taisnīgiem pārejas noteikumiem klaji pārkāpj taisnīguma principu un nerada ticību Saeimas tiesiskai darbībai.
Šaubas par Saeimas darbības tiesiskumu rada arī fakts, ka Likuma anotācijā ir norādīts: „Vienlaikus vēršam uzmanību, ka pastāv risks, ka Likumprojekta 2., 3., 5. un 6. panta normas ir pretrunā ar no Satversmes 1. panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, kā arī rada risku pretrunai ar Satversmes 91. pantā noteiktajām personu tiesībām uz vienlīdzību un nediskrimināciju un 109. pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu un var radīt pamatu personām vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā."
Valsts pārvaldei demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi, tās rīcībai jāatbilst likumiem. Būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte, kas netiek ievērota, jo rada tikai tiesisko nestabilitāti starp indivīdu un valsti.
Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts pārvaldei jārīkojas paredzami un konsekventi, savukārt privātpersona, ja tā saņēmusi skaidru iestādes viedokli kādā jautājumā, uz to var paļauties, attiecīgi plānojot savu rīcību. Vērtējot tiesiskās paļāvības principa piemērošanu, katrā konkrētajā situācijā ir jāpārbauda, vai bija kaut kas, uz ko privātpersona varēja paļauties, vai attiecīgā persona tiešām uz to paļāvās, vai attiecīgā personas paļāvība konkrētajā gadījumā ir aizsardzības vērta, un mana paļāvība, ka saņemšu vecāku pabalstu pilnā apmērā, ir viennozīmīgi aizsardzības vērta, jo skar ģimenes un bērnu intereses.
Vēl īsi pirms Likuma pieņemšanas Latvijas Republikas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis publiski paziņoja, ka izmaiņas pabalstu sistēmā neattieksies uz tiem, kuriem tie jau ir piešķirti, un ka tiks ievērots tiesiskās paļāvības princips –
attiecīgi pati valsts pārvalde radīja viltus paļāvību uz savām darbībām, kas nekādi neatbilst tiesiskas valsts esamībai.
Ievērojot augstāk minēto, Saeima ir pārkāpusi tiesiskas valsts, taisnīguma un tiesiskās paļāvības principus, jo vecāki paļāvās uz piešķirto vecāku pabalstu, tā apmēru un to, ka saņems vecāku pabalstu pilnā apjomā visā tā piešķiršanas laikā, nevis pēkšņi bez pārejas perioda vai taisnīgiem pārejas noteikumiem tas tiks samazināts par 50%.
Tāpat likuma „Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā" 5. panta 3. daļa nosaka, ka pašvaldības institūcijā tiek noteikts apmēra ierobežojums šādiem normatīvajos aktos paredzētajiem pabalstiem: 1) pabalsts bērna piedzimšanas gadījumā ir divu mēnešalgu (darba algu) apmērā par katru bērnu, bet ne vairāk kā 1000 latu par katru bērnu. Minētajam likumam ir pārejas noteikumi, un to 1. pants nosaka, ka šā likuma 5. panta trešās daļas 1. apakšpunkts neattiecas uz gadījumiem, kad bērns piedzimis 306 dienu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas. Rodas jautājums, kāpēc vienai iedzīvotāju grupai tiek noteikti pārejas periodi, bet citām ne. Satversmes tiesa spriedumos vairākkārt norādījusi, ka no Satversmes 91. panta izriet tiesiskās vienlīdzības princips, kas liek vienādi izturēties pret personām, kuras ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir saprātīgs un objektīvs pamats. Nav saprotams, kā Saeima, kas ievēlēta vienā un tajā pašā sasaukumā, ar vienu likumu uzskata, ka, ierobežojot personas tiesības, ir jāievēro tiesiskās paļāvības princips, bet ar otru likumu nosaka, ka nav jāievēro.
Latvijas Republika taču ir pievienojusies virknei starptautisku dokumentu sociālo tiesību jomā. 2006. gada 23. martā Saeima pieņēma likumu, ar kuru atzina par Latvijai saistošu Maternitātes aizsardzības konvenciju, ko 2000. gada 15. jūnijā izstrādājusi Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālkonference, ņemot vērā ANO 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām, Pekinas 1995. gada deklarāciju un darbības platformu, Starptautiskās darba organizācijas 1975. gada deklarāciju par vienlīdzīgām iespējām un attieksmi pret strādājošām sievietēm, Starptautiskās darba organizācijas 1998. gada Deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darba jomā un tās plānveida realizācijas noteikumus, kā arī citas starptautiskās konvencijas un rekomendācijas. Minētās starptautiskās normas uzsver gan vecāku atbildību par bērna interešu nodrošināšanu, gan valsts pienākumu maksimālajos to rīcībā esošo resursu ietvaros sniegt palīdzību vecākiem un citām personām, kas audzina bērnus.
Autors: GUNTARS AGATE PAEGLIS