12. decembrī Madonas katoļu draudzē viesojās arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.
Vizitācijas laikā viņš iesvētīja draudzes iepriekšējā vadītāja – tēva Tomasa – sarūpētos zvanus, kas nākotnē kalpos Madonas katoļu draudzes vajadzībām. Dievkalpojumā piedalījās draudzes prāvests Pēteris Kamola, priesteris Andrejs Kazakevičs, ticīgā tauta no Madonas, Cesvaines, Dzelzavas, Gulbenes, Smiltenes un citām vietām.
Skaidrojot Dieva vārda liturģiju, arhibīskaps pakavējās pie jēdzieniskā tulkojuma, ko nozīmē vārdi, lai "bedres tiek izlīdzinātas, pakalni – nolīdzināti un takas kļūst taisnas".
– Adventa laikā tas ir labs vēlējums, un, protams, te nav runa par ceļa bedrēm, kuru Madonā, rādās, nemaz nav, – pasmaidīja arhibīskaps. – Te domāta garīgā joma, kur šis vēlējums attiecas uz cilvēka dvēseli un priekšstatu par sevi. "Pauguri" ir mūsu katra iedomas par sevi, mūsu ego, un "nolīdzināt paugurus" nozīmē padarīt reālistisku priekšstatu par sevi, nepretendējot uz vairāk, nekā esam patiesībā. Tam nepieciešama pazemība, kas nav sevis nonievāšana, bet ir lepnības medaļas otra puse. Līdz ar to šodienas aicinājums skan, lai reālistiski uztveram sevi, savu vietu dzīvē un draudzē.
Skaidrojot jēdzienu "izlīdzināt bedres", Zbigņevs Stankevičs savukārt uzsvēra, ka svarīgi ir atbrīvoties no viltus pazemības un sevis noniecināšanas. – Kristiešu starpā nereti redzama nostāja, ka "es jau nekas neesmu, neko nenozīmēju, man jābūt teju neredzamam", – norādīja bīskaps. – Tas ir aplami, jo pazemība ir gatavība pieņemt sevi un savu dzīvi tādu, kāda tā ir. Visbeidzot "taisnot takas" nozīmē attīrīt savu motivāciju un darīt darbus nevis tāpēc, lai būtu centrā, bet sirds aicinājuma un mīlestības dēļ.
Ieskatīties savā sirdsapziņā, pajautāt Dievam, kāda ir mūsu katra identitāte, vieta un patiesais aicinājums – to arhibīskaps vēlēja sanākušajiem.
Sprediķa otrajā daļā arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs informēja, ka pastāv sens kristīgs ieradums izmantot kādu zīmi vai skaņu, ar kuras palīdzību tauta tiek saukta uz liturģisko sapulci, kā arī tiek paziņots par svarīgiem notikumiem vietējās kopienas dzīvē. Zvanu skaņas līdz ar to pauž Dieva tautas pārdzīvojumus – kad tā priecājas vai raud, pateicas vai raida lūgumus, sanāk kopā, lai manifestētu savas vienotības Kristū noslēpumu.
Pēc tradīcijas, kas joprojām kristīgajā Baznīcā tiek saglabāta, arhibīskaps zvanus pirms to novietošanas zvanu tornī pasvētīja. Jāpiebilst, ka atbilstoša zvanu torņa gan pagaidām Madonas katoļu baznīcai nav. Tāpat kā baznīcas remontdarbi tas būs viens no nākamajiem draudzes un apkārtējās sabiedrības uzdevumiem.
Pēc Sv. Mises sekoja sadraudzības brīdis draudzes namā, kura laikā bija iespēja sarunai ar arhibīskapu un citam ar citu.