Invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons" Madonas rajonā, Indrānos, no 4. līdz 6. septembrim rīko triju dienu semināru 10 māmiņām, kas kopj bērnu invalīdu. To vada vairāki eksperti, profesionāli sociālie darbinieki, juristi. Otrdien tie bija projekta koordinators Kārlis Viša, Ņina Meņģele, kas "Apeironā" strādā konsultāciju nodaļā, un Guna Krēgere-Medne, smilšu terapeite un sociālā darbiniece. Klausītājas ir no dažādām rajona vietām.
rāki pētījumi par cilvēku ar invaliditāti stāvokli un secināts, ka lielāku uzmanību pievērš tieši cilvēkiem ar invaliditāti, bet mazāku – tiem, kas aprūpē vai atbalsta konkrētos cilvēkus.
Starptautiskie pētījumi pierāda, ka šie cilvēki ir tikpat lielā mērā sociāli izslēgti, kā pats cilvēks ar invaliditāti, ļoti raksturīgi tas ir Latvijā, jo Civillikums nosaka, ka konkrētai personai, kurai ir ģimeniskas saites, vajag uzņemties atbildību par visu. Ja, ģimenē, pieņemsim, ir bērniņš ar invaliditāti, tas ir apsveicami, jo ļoti daudzi vecāki negrib atdot bērnu aprūpes iestādei.
– Invalīdu un viņu draugu biedrība "Apeirons" ir izveidojusi programmu, kuras ietvaros mēs 5 reģionos triju dienu apmācības programmā apmācām 10 māmiņas, mēs gan sakām – vecākus, bet reāli – pārsvarā tās tomēr ir māmiņas, nevis tēvi, – skaidro Kārlis Viša (attēlā). – Apmācām māmiņas gan interešu aizstāvībā, gan atbalsta grupu vadīšanā, gan mēģinām viņas iedrošināt ar mērķi kaut ko mainīt savā dzīvē. 2005. gadā sabiedriskās organizācijas, aptaujājot vecākus, kuru bērni ir ar invaliditāti, secināja, ka pārsvarā šīs māmiņas (vai vecmāmiņas) strādā mazkvalificētu darbu, kaut izglītība atļautu strādāt labāk atalgotu un interesantāku darbu. Tas notiek tādēļ, lai viņas savu darbu varētu apvienot ar bērna aprūpi. Bieži vien viņas veic sētnieces, apkopējas pienākumus.
Autore: ASTRA ZAGORSKA