Cesvaines vidusskolas skolēniem izvērtās jauka tikšanās ar četrkārtējo olimpisko spēļu dalībnieku, eksbiatlonistu Gundaru Upenieku.
Tikšanās iniciatore, Cesvaines bibliotēkas vadītāja Vēsma Nora turpina sportistu aicināšanu uz Cesvaini. Pagājušajā gadā tikāmies ar olimpisko čempionu BMX sportā Māri Štrombergu, vēlāk Grāmatu svētkos piedalījās svarcēlājs Agris Kazeļņiks.
Mērķis – popularizēt sportu jauniešu vidū, ieinteresēt skolēnus, ka ir daudz saistošākas nodarbes par sēdēšanu pie datora vai televizora.
Eksbiatlonists Gundars Upenieks savu stāstījumu iesāka ar bērnības dienu atmiņām. Izrādās, ka viņam agrāk ir bijusi saikne ar Cesvaini. Sportists pastāstīja, ka daudzas sporta nometnes, mācoties jaunākajās klasītēs, pavadījis Cesvainē, nometnes dalībnieki dzīvojuši internātā pie parka (joprojām tur ir internāts).
Piektajā klasē noslēpo 35 kilometrus
Sportists atklāja, ka sporta gaitu sākumā divus mēnešus trenējies vieglatlētikā, taču treneris nebija īpaši aktīvs, tāpēc vieglatlētiku nomainījis pret slēpošanu, biatlonu, kur liela loma bija pirmajam trenerim Egilam Ziņģītim.
Gundara klasē bijis 16 puišu, un visi nodarbojušies ar biatlonu. Tas radījis lielu vēlmi atrasties stiprāko vidū.
Joprojām ir spilgtas atmiņas no tiem laikiem. Mācoties piektajā klasē, noticis 35 km garš slēpojums "Madona-Cesvaine-Madona". Protams, visi lielījušies, ka slēpos visu distanci, arī Gundars nevēlējies būt vājāks par pārējiem, tāpēc arī piekritis. Startā notikusi ķibele – salūzusi lamatiņa. Visi aizslēpojuši, bet Gundars palicis pēdējais.
Lamatiņa tikusi salabota, bet pa to laiku jau visi pārējie bijuši tālu priekšā. Tā nu Gundars vientulībā slēpojis, slēpojis… Ticis līdz Cesvainei un jau sapriecājies, ka sacensības galā, bet treneris teicis, ka šī ir tikai puse distances, vēl jāslēpo tikpat. Ja jāslēpo, tad jāslēpo. Gundars saņēmies un slēpojis atpakaļ. Bijis ļoti, ļoti grūti. Laimīgi nokļuvis mājās, bet izrādījies, ka Gundars vienīgais no visiem šos 35 km noslēpojis. Visi pārējie, izrādās, atzīti par pārāk maziņiem, lai tos laistu tik garā distancē. Šajā reizē Gundars Upenieks saņēmis savu pirmo lielo diplomu par to, ka jaunākais dalībnieks noslēpojis visgarāko distanci. Viņš vēl joprojām ar smaidu atceras, ka kalna galā, kur bijis "barošanas punkts", viņam iedota vesela sauja cukurgraudiņu, tēja un konfektes, lai pietiktu spēka tikt līdz mājām.
Ar lielu neatlaidību
Vēlāk sekoja daudzi treniņi, treniņnometnes. Gundars, pateicoties saviem pūliņiem un cītīgajiem treniņiem, iekļuva Padomju Savienības junioru izlasē, tomēr, par nožēlu, gadās visādi. Visatbildīgākajā startā Gundaram salūza nūja, un viņš uz pasaules čempionātu Īrijā netika. Vēlāk, kad Latvija jau bija kļuvusi neatkarīga valsts, 20 gadu vecumā Gundaram deva iespēju piedalīties olimpiskajās spēlēs Albērvilā Francijā. Latvijas komanda bijusi pati jaunākā, taču uzrādījusi samērā labus rezultātus.
Komandas biedra Oļega Maļuhina rezultāts bijis 13. labākais, savukārt stafetē uzrādīts 16. rezultāts.
Atceroties to laiku, Gundars stāstīja, ka tas bijis pirmais tāds brauciens ārpus valsts robežām, jo tajā laikā tā īsti izbraukt nekur nevarēja. Vajadzējis dabūt vīzas, atļaujas un vēl neskaitāmus dokumentus. Bijusi arī situācija, par kuru mēs tagad varam pat pasmaidīt, – pārsteigumu sagādājuši mums tagad tik ļoti labi zināmie banāni un Snickers, Gundars tos pirmo reizi ieraudzījis olimpiskajā ciematā. Olimpisko spēļu laikā olimpiskajā ciematā – viss par velti. Dažādi dzērienu, saldumu un konfekšu automāti bijuši pieejami visās malās 24 stundas diennaktī. Sportistiem šķitis, ka viņi nokļuvuši Leiputrijā. Sava veida pārsteigums tas bijis. Kas attiecas uz rezultātiem – sportisti bija izgājuši pietiekami lielu skolu, piedaloties Padomju Savienības sacensībās, un šie apstākļi startus neietekmēja.
Veiksmīgākā olimpiāde – Lillehammerē
Agrāk olimpiskās spēles notikušas ik pēc diviem gadiem, un Gundaram šajā sakarā veicies – bijusi lieliska iespēja četros gados piedalīties divās olimpiskajās spēlēs – 1992. gadā Albērvilā un 1994. gadā Lillehammerē. Tur Upenieks uzrādījis savu labāko rezultātu – izcīnījis 19. vietu individuālajā distancē. Arī pēc šīm spēlēm sekoja smags darbs. Nākamās spēles notika 1998. gadā Nagano, tajās izcīnīta 6. vieta stafetē. No šīm spēlēm Gundaram ir arī diploms, jo ar diplomiem apbalvo pirmās sešas vietas. Šis arī ir visu laiku labākais mūsu biatlonistu sasniegums olimpiskajās spēlēs. Savukārt 2002. gadā Gundara pēdējās olimpiskās spēles bija neveiksmīgas visai Latvijas izlasei, bet tā taču sportā ir – vienu brīdi veiksme, nākamajā – jau neveiksme. Gundars stāstīja, ka, protams, ir zaudējuma rūgtums, bet, ja cilvēkam ir lieli mērķi, viņš tos noteikti sasniegs.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 29.04.2010.
Autore: RITA TURKINA
AUTORES foto