Gada nogalē viesojoties Cesvaines sociālās aprūpes centra pansionātā, jo īpaši tika uzteikta jaunās sociālās darbinieces INGAS SEBRIŅAS (attēlā) aktivitāte un gada laikā paveiktais pansionāta iemītnieku labsajūtas nodrošināšanā un prieka mirkļu ieviešanā gan ikdienā, gan svētkos.
Kā izrādās, Inga Sebriņa ir dzimusi, augusi cesvainiete, taču šobrīd viņas dzīve tiek aizvadīta gan Cesvainē, gan Madonas novada Dzelzavas pagastā. Inga jau pāris gadu strādā par sociālo aprūpētāju Dzelzavas dienas aprūpes centrā un tur ir guvusi lielisku darba pieredzi. Nupat janvārī apritēja gads, kopš jaunā sieviete pusslodzi strādā arī Cesvaines sociālās aprūpes centra pansionātā.
– Domāju, ir pat vieglāk šos darbus apvienot, jo sevišķi attiecībā uz pasākumiem. Dzelzavas dienas aprūpes centrā strādāju 2-3 gadus, tāpēc ir jau iestrādnes un pirmā pieredze. Esmu apzinājusi kolektīvus, kurus var uzrunāt, pieaicināt uz pasākumiem pansionātā, līdz ar to darbs veiklāk sokas arī Cesvainē, – secina Inga Sebriņa.
Tikmēr Cesvaines pansionāta vadītājs Juris Rozenbergs uzsver, ka Ingas rīkotie pasākumi pansionāta iemītniekiem nekad nav vienmuļi un tie patiešām ir dažādi. Ir norisinājušās gan brīvdabas teātra izrādes, gan Dzelzavas dienas aprūpes centrā aizsāktā tradīcija – veco ļaužu sporta spēles – u. c. pasākumi.
Saprotams, ka darbs pansionātā nevar būt viegls un to var darīt tikai līdzjūtīgs, atsaucīgs un atbildīgs cilvēks. Pārsteidzoši, bet savulaik Inga Sebriņa apsvērusi domu par stāšanos armijā: – Pēc skolas pabeigšanas sākumā nezināju, kur tālāk mācīties. Vienubrīd gribēju pieteikties armijā, arī tētis uz šādu soli mudināja un atbalstīja. Tomēr šī ideja neīstenojās, tāpēc izstudēju Baltijas Psiholoģijas un menedžmenta augstskolā par sociālo darbinieci. Jāatzīst, ka studijas uzsāku, nezinot, kāds šis darbs īsti būs – to aptuveni sapratu, tikai izejot pirmo praksi.
Varētu padomāt, ka armija un sociālais darbs ir divas nesavienojamas lietas, tomēr Inga Sebriņa abās jomās saskata līdzību – censties palīdzēt cilvēkiem. Tas arī ir svarīgākais, ko viņa saskata kā sava darba misiju.
– Ar izvēli kļūt par sociālo darbinieci esmu apmierināta un, jāteic, šo lēmumu neesmu nožēlojusi. Ik diena šai darbā sniedz lielisku pieredzi, protams, tai pašā laikā darbs nav viegls. Reizē ir jābūt arī psihologam. Varbūt ar to vēl ir mazliet grūtāk, jo katram iemītniekam jācenšas pielāgoties, rast kopīgu valodu. Bet tā arī ir tā dzīves skola, ko turpinu mācīties, – teic Inga Sebriņa.
AGRA VECKALNIŅA foto