Kad pirms teju četriem gadiem ar skaļu sprādzienu sagruva Gaiziņa virsotnē 80. gadu vidū uzbūvētais un tā arī ekspluatācijā nenodotais skatu tornis, kalna pakājē rīkotajā svinīgajā pasākumā no Madonas novada pašvaldības, zemes īpašnieku un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvju mutēm skanēja pozitīva apņēmība jau tuvākajā laikā uzsliet Gaiziņā modernu skatu torni, kā arī panākt, lai šī vieta (kas joprojām zaudē ikreiz, kad tiek salīdzināta ar kaimiņos esošo Munameģi) atgūtu tai pienākošos augsto vietu iecienītāko Latvijas tūrisma objektu sarakstā.
Četri gadi pagājuši, taču vienīgais, kas bez paša Gaiziņa vārda varētu kādu mudināt apmeklēt Latvijas augstāko – 312 metru virs jūras līmeņa esošo – punktu, ir Madonas novada pašvaldības izveidotais vecā skatu torņa makets. Labi iecerētā sadarbība starp pašvaldību un zemes īpašnieci Inesi Apeli, kas pārstāv arī savu brāļu un māsas intereses, rezultējusies nemitīgā dokumentu stumdīšanā, juristu iesaistē, tādēļ vēl joprojām nav noslēgts zemes nomas līgums, un pa šiem gadiem neskaidrs kļuvis arī torņa būvniecībai nepieciešamā finansējuma avots.
Iegūst nacionālu skanējumu
Jaunu grūdienu stāstā, ko nu jau var nodēvēt par „Gaiziņa epopeju", sniedza raksts „Latvijas Avīzes" šā gada 9. septembra numurā, kurā Inese Apele min, ka saskārusies ar šķēršļiem savā nodomā valstij dāvināt zemi Gaiziņa virsotnē un šos šķēršļus, viņasprāt, liek Madonas novada būvvalde, kas liedz no kopējā 44 ha plašā zemes īpašuma nodalīt virsotnes teritoriju. Rakstā minēts, ka zemes īpašnieci uzmanīgu dara Gaiziņam apkārt esošo īpašumu izpārdošana Jurijam Šefleram piederošajai SIA „Čiekuri-Shiski", kas arī viņai piedāvājusi prāvu summu par Gaiziņa zemi. Inese Apele atzinusi, ka nevēlas, lai viņas zeme nonāk kāda ārvalstnieka rokās, un šādu iespēju viņa neizslēdz, ja zemē sāks saimniekot pašvaldība.
Vienoties neizdodas
Kā zināms no citām „Stara" publikācijām, process ar vienošanos par zemes nomu ir bijis visai ilgs un mokošs. Plašāka tikšanās ar Inesi Apeli pašvaldības pārstāvjiem norisinājās pagājušā gada novembra sākumā, kurā abas puses centās vienoties par abpusēji pieņemamu nomas līguma tekstu. Kā noprotams no Ineses Apeles rakstītā, viens no centrālajiem „strīda āboliem" saistās tieši ar pašu torņa izmantošanu jau pēc tā uzcelšanas. Lielākajā daļā nomas līguma punktu abas puses ir varējušas rast kopsaucēju, taču Inese Apele, atsakoties no nomas maksas prasīšanas, kuru varētu iekasēt pati pašvaldība, vēlas apsaimniekot tornī esošo kafejnīcu, kam gan pašvaldība nevēlējās piekrist. „Es atsaucu savu piedāvājumu palielināt nomas maksu. Sēdē mani informēja, ka pašvaldībai nav tādu līdzekļu un nav iespējas nopelnīt, lai segtu izdevumus un vēl maksātu nomas maksu (5000-7000 ASV dolāru gadā). Tāpēc es piedāvāju alternatīvu variantu: ņemot vērā, ka jebkāda komerciāla darbība jaunajā tornī (kafejnīca, suvenīri u. c.) negatīvi iespaidos manas iespējas iegūt ienākumus īpašuma uzturēšanai tūristu vajadzībām, es pieprasu kafejnīcas telpas tornī nodot manā rīcībā. Es vēlos torni izmantot pasākumiem (laulībām, svētkiem utt.). Tas neierobežos arī pašvaldības iespējas izmantot torni pasākumiem un sarīkojumiem," teikts vēstulē, kuru pēc novembra sākumā notikušās tikšanās Inese Apele nosūtīja domes deputātiem un vēlāk arī laikrakstam „Stars", paužot savu nostāju. „Gaiziņkalna virsotnē ir jānodrošina nacionāli patriotiska gaisotne. Es vēlos veidot kaut ko skaistu un paliekošu latviešu iedzīvotājiem Gaiziņkalnā, ko arī mans tēvs un mana vecmāte – Otīlija Gaiziņa – vēlējās. Man ir nepatīkami piedalīties sarunās, kur man uzbrūk un personīgi apvaino. Ja mums ir kopīgas intereses un mērķi, mēs varēsim turpināt sadarboties. Es ceru," noslēdzot vēstuli, rakstīja Inese Apele.
Cer, ka uzdāvinās valstij
Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters atzina, ka pašvaldības un zemes īpašnieku, kurus pārstāv Inese Apele, sadarbības priekšvēsture ir visai sena.
– Sadarbība bija laba un apņēmības pilna līdz brīdim, kad nonācām līdz jautājumam par Gaiziņa virsotnes sakārtošanu pēc vecā skatu torņa nojaukšanas. 2012. gada 14. decembrī, pašvaldībai ieguldot savus līdzekļus, ar Nacionālo bruņoto spēku atbalstu vecais tornis tika uzspridzināts, un vēlāk tika novākti torņa gruveši. Jau 2014. gadā pašvaldības un īpašnieku starpā tika noslēgts zemes nomas līgums, kas pašvaldībai ļauj veikt teritorijas uzturēšanas darbus, tostarp izvest atkritumus, pļaut zāli, izvietot soliņus un norādes tūristiem. Kopumā katru gadu šiem darbiem tiek iztērēti aptuveni 8000 eiro. Vēlāk gan Zemesgrāmata konstatēja, ka nav derīga viena no zemes īpašniekiem izsniegtajām pilnvarām. Sagatavojām precizētu līgumu un lūdzām Inesi Apeli atrisināt pilnvarojuma jautājumu, kā arī parakstīt līgumu, domādami, ka tas būs ātri un vienkārši izdarāms. Diemžēl, ar šo brīdi sākās problēmas. Pašvaldības vēlme bija iegūt nomas līgumu ar apbūves tiesībām uz 25 gadiem. Bijām gatavi piedalīties finansējuma piesaistē no Eiropas fondiem, pašvaldībai pašai kreditēties, projektēt, rast labāko risinājumu uzbūvēt un arī uzturēt skatu torni, kas nebūt nav peļņu nesošs, taču pozitīvi ietekmē Gaiziņa un tā apkārtnē esošos pakalpojumu sniedzējus – viesu namus, ēdināšanas uzņēmumus, trases utt. Līguma projekti vairākkārt, ņemot vērā Apeles kundzes ierosinājumus, ir pārstrādāti, viņai izsūtīti, pretī saņemot solījumus, ka līgums tiks noslēgts, taču katru reizi kaut kas traucē to darīt, un tiek saņemti jauni ierosinājumi, pēdējais no tiem ir zemes īpašniecei pašai izmantot jaunbūvējamā torņa kafejnīcu ienākumu gūšanai; tiesa, kā tas notiks, nav formulēts. Līdz ar to līgums joprojām nav parakstīts, bet pārējais stāsts Latvijas sabiedrībai jau ir zināms no nacionālajiem plašsaziņas līdzekļiem, – sacīja Andrejs Ceļapīters.
Domes priekšsēdētājs norādīja, ka ziņa par Ineses Apeles vēlmi īpašumu dāvināt valstij ir labākā visā šajā stāstā, taču viņš šim solījumam noticēs vien tad, kad dāvinājums patiešām būs noticis, jo pašvaldībai, cenšoties uzbūvēt skatu torni, sakārtot, viņaprāt, ļoti vienkāršu juridisku jautājumu ar zemes īpašniekiem tā arī nav izdevies.
– Ceru, ka Apeles kundze tik tiešām turēs vārdu – uzdāvinās zemi valstij – un ka tie būs ne tikai 0,7 ha, bet gan plašāka teritorija, kas nepieciešama, lai tornis varētu pilnvērtīgi funkcionēt, – piebilda Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs.
Pārmetumus uzskata par nepamatotiem
Lūgts komentēt pārmetumus, ka būvvalde likusi priekšā kāju zemes īpašnieku vēlmei Gaiziņa virsotnes teritoriju atdāvināt valstij, Andrejs Ceļapīters tos nodēvēja par aplamību.
– Būvvalde izpilda valstī pastāvošās likumdošanas normas, un saskaņā ar tām dabas aizsardzības teritorijā ir aizliegts dalīt zemes vienības, kas mazākas par 10 ha. Arī mūsu novada teritorijas plānojumā lauku apvidū tikai atsevišķos īpašu izņēmumu gadījumos var dalīt par 3 ha mazākas teritorijas. Šāds aizliegums ir iestrādāts ar domu, lai nesadrumstalotu zemi un lauku teritorijā cita citai blakus netiktu sabūvētas dvīņu mājas, kurām pat nepietiek zaļās teritorijas. Madonas novadā, kur lauku teritorija ir ļoti plaša, šāda apbūve, kas ir pretstatā ierastajai vēsturiskajai tradīcijai, nebūtu vēlama. Madonas novadā ar atsevišķu domes lēmumu mazākas zemes vienības var dalīt, taču MK noteikumos nav pat atsauces uz šādiem īpašiem gadījumiem, tātad – kā būvvalde var atļaut to, ko ir liedzis Ministru kabinets? – Madonas novada būvvaldei veltītos pārmetumus par nepamatotiem nosauca Andrejs Ceļapīters.
Domes priekšsēdētājs arī atzina – Ineses Apeles bažas par to, ka pašvaldība varētu īpašumu vēlāk nodot privātās rokās, ir viegli novēršamas.
– Šis jautājums juridiski ir ļoti vienkārši risināms. Ja zemes īpašniekiem ir šāda vēlme, dāvinājuma vai citu darījumu dokumentos var ierakstīt, ka īpašnieks mūžīgi mūžos aizliedz valstij vai pašvaldībai šo zemi atsavināt. Kas attiecas uz Jurija Šeflera aktivitātēm Gaiziņa apkārtnē, tā ir taisnība, ka viņš iegādājās vairākus īpašumus ap Viešūra kalnu, bijušo Lido kompleksu un veido savu apkārtnes attīstības koncepciju, kas balstīta gan uz tūrismu, gan agrobiznesu. Zemes iegāde ir divu pušu darījums, un, ja cilvēks nevēlas pārdot savu īpašumu, tas viņam nav jādara. Šajos darījumos nedz valsts, nedz pašvaldība iejaukties nevar, – skaidroja Andrejs Ceļapīters.
Tornim Gaiziņā jābūt
Ņemot vērā līdzšinējo neauglīgo sadarbību, domes priekšsēdētājs ir piesardzīgs runāt par turpmākajiem pašvaldības plāniem saistībā ar Latvijas augstāko virsotni un tās attīstības perspektīvām.
– Pašvaldībai nav juridisku tiesību un iespēju pat plānot skiču konkursu vai veikt tehniskā projekta izstrādi, kamēr nav gūts tiesisks pamats zemes izmantošanai, respektīvi, nav nomas līguma ar apbūves tiesībām. Savu līguma variantu zemes nomai esam īpašniekiem nosūtījuši, taču pozitīvu atbildi, lai pašvaldība spētu iegūt tiesības lietot šo zemi, plānot skatu torņa būvniecību un uzbūvēt to Gaiziņkalna augstākajā punktā, neesam saņēmuši. Ņemot vērā šos sarežģījumus, esam runājuši ar Golgāta īpašnieku par torņa celtniecību, un sarunas ir bijušas produktīvas, taču domes deputātu vairākums tomēr atbalsta domu, ka, ja tornis tiek būvēts, tam jāatrodas Latvijas augstākajā punktā. Pēc publikācijām presē ir bijusi interese arī no citiem zemju īpašniekiem, kas būtu priecīgi par šāda objekta būvniecību uz savas zemes, jo tas nodrošinātu tūristu plūsmu un pavērtu plašākas iespējas ar tūrismu saistītā biznesa attīstībai, taču pagaidām šāds risinājums netiek apsvērts. Pašvaldībai gan nav obligāti jābūt tai, kas torni būvē. Ja Apeles kundze to uzbūvētu saviem spēkiem, mēs par šādu Latvijas labā paveiktu darbu būtu ļoti gandarīti, – sacīja domes priekšsēdētājs.
Ineses Apeles viedokli par rīcību attiecībā uz Gaiziņkalna virsotnes tālāko izmantošanu centīsimies atspoguļot kādā no turpmākajiem laikraksta numuriem.