Vakar ļoti iespaidīgu un krāšņu jubileju svinēja madoniete Anna Viļumsone – viņai apritēja 100 gadu. Savus sveicienus un laba vēlējumus bija atsūtījis pats Valsts prezidents Valdis Zatlers, kā arī ieradušies sveicēji – gan bijušie kolēģi, gan vienkārši draugi.
„Starā" jau iepriekš ar apbrīnu ir rakstīts par iespaidīgo vecumu sasniegušo kundzi, gan viņas 90, gan 95 gadu jubilejā. Anna Viļumsone līdz pat šai baltai dienai nav zaudējusi ne druskas sava optimisma, dzīvesprieka, sirds un atmiņas gaišuma. Tāpat kā agrāk viņa dzidriem smiekliem pasmejas par amizantām savas dzīves atmiņām un negaužas par skumjajām.
Šādu uzmanību desmit gadu garumā Annas kundze pati neatbalsta, jo veciem cilvēkiem, savu mūžu nodzīvojušiem, būtu jāļauj klusi un mierīgi dzīvot, nevis jārīko balles. Viņasprāt, labāk parunāties un uzmanību pievērst jaunajiem, jo viņiem pieder idejas un nākotne. Iespējams, tas kundzi vislabāk arī raksturo – ticība rītdienai.
– Kad vien prasi, kā iet, viņai viss ir labi. Annai nav negatīvas attieksmes pret dzīvi, kas, man šķiet, arī ir viņas ilgā mūža noslēpums. Viņu patiešām raksturo pozitīva attieksme, optimisms, labas domas, nedusmošanās. Arī salīdzinājumā ar citiem veciem cilvēkiem, viņa vairāk pieņem jauno. Piemēram, nopirkām putekļsūcēju – Anna ātrāk par mani visas pogas bija apguvusi, pati izdomāja, ka vajag jaunu, modernu televizoru. Citi mēdz pārāk kavēties atmiņās, pieķerties pagātnei, lietām no tiem laikiem, bet ne Anna, – gaviļnieci raksturoja bijusī kolēģe un draudzene Jeuženija Adamoviča.
Visgaišākās atmiņas simtgadniecei esot par pensijas vecumu, jo tieši tajā laikā viņa pilnvērtīgi uzņemta Madonas muzeja kolektīvā. Līdz tam viņa strādāja finanšu nodaļā un muzejā piepalīdzējusi ar vecu rokrakstu pārrakstīšanu. Pēc aiziešanas pensijā kundze varējusi pilnībā nodoties mākslai, kultūrai, vēsturei, jo uzaicināta par zāļu uzraudzi muzejā. Anna Viļumsone pastāstīja: – Es savā prātā domāju, ka pensijas vecums cilvēkam ir dots, lai ar sevi tiktu galā, nevis visu pasauli. Tāpat ir jāciena otra cilvēka domas, pat ja tās šķiet nepareizas. Skaušana un neapmierinātība ar visu sevī ir jāizskauž.
– Tagad cilvēki visu mēra naudā, kas man šķiet galīgi nepareizi. Zinu piemēru, kad bija naudas maiņa. Meitene, kas pa mājām apkārt braukāja un naudu mainīja, vienai vecākai sievietei bija piedāvājusi naudu neturēt mājās, bet gan ieskaitīt krājkasē. Viņa atbildēja: meitiņ, bet ko tad es darīšu? Es, kad nav ko darīt, to naudu pārskaitu, tas man sagādā prieku. Manuprāt, tā dzīvot nedrīkst. Mūsu dzīvē arī ir tik maz humora; vajag smieties – nevis smaidīt, bet pilnā balsī smieties.
Ir pārsteidzoši, ka cilvēks, kas bijis liecinieks daudzām drūmām Latvijas vēstures lappusēm, ap sevi spējis saglabāt tik pozitīvu starojumu. Annas kundze ir pārliecināta – lielas pārestības viņai gājušas secen, kaut bijusi lieciniece abiem pasaules kariem, izsūtīšanām, bēgļu gaitām.
– Dzīvē vajag būt tā, ka no vēstures liecībām saglabājas kas nezūdošs, kāda vērtība, taču kari visam gāja pāri un postīja. Pirmo pasaules karu es atceros. Manu vecāku mājas bija Daugavas malā starp Ogri un Lielvārdi, tieši vietā, kur norisinājās visas kaujas. 1916.-1917. gadā gar Daugavu taisīja tādu kā neapdzīvotu zonu – visi cilvēki tika evakuēti un mājas nolīdzinātas līdz ar zemi. Tas bija vācu laiks, un visi turienieši ar armijas transportu tikām evakuēti uz Kurzemi. Kad valdība atkal mainījās, varējām tikt atpakaļ. Visi, kas atnācām atpakaļ, būtībā bijām bez nekā. Nopostīto māju vietā bija saceltas parastas būdiņas. Tolaik ceļus neremontēja, vien salika no koka dēļiem tādas kā laipas, „bruģi" – no tiem tad arī tās būdiņas bija saceltas. Sākām jau iedzīvoties, iekārtoties, bet pienāca bezvaldības laiki un daudz kur siroja laupītāji. Ja tie tuvojās mājai, bija jābēg mežā. Kopumā lielas dzīves grūtības par šo laiku man nav palikušas atmiņā, varbūt tās vienkārši neturas, man labāk patīk atcerēties aizraujošus notikumus. Piemēram, atceros, kad parādījās radio. Nebijām nekādi bagātnieki, bet tēvs to nopirka, un kaimiņi nāca klausīties. Tas šķita kā milzīgs notikums. 20. gadsimts vispār man atmiņā vairāk palicis ar jauniem atklājumiem, jauninājumiem. Vai tad bija normāli gludekļi, veļas mašīnas, bet toties, kad tas viss parādījās, kāda bija laime. Daudz neesmu pie petrolejas gaismas dzīvojusi, jo, kad pārnācām uz mājām, drīz arī tika ievilkta elektrība, – senākās atmiņas pārcilāja gaviļniece. Viņa, laukos uzaugusi, augstu vērtēja Ulmaņlaikos attīstīto piensaimniecību un lopkopību –
Ulmanis laukus esot pacēlis. Dzimtajā pusē bijušas pašdarbnieku grupas, tajās dziedāt gājusi arī Anna. Toreiz cilvēki paši meklējuši iespēju dziedāt, piedalīties Dziesmu svētkos, ne kā tagad, kad par visu sagaida samaksu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 05.11.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto