27. decembrī, vērojot sarīkojumu Rīgā, Reval Hotel, vai raidījumā TV3, bijām liecinieki, kā vienā no nominācijām Latvijas lepnuma balvu saņem mūsu cilvēks – skaistā un piepildītā IEVA ZEPA no Stirnienes pagasta.
Par Ievas Zepas organizētajām aktivitātēm Stirnienes pusē ne reizi vien esam rakstījuši arī laikrakstā „Stars", šoreiz Ievu aicinājām uz garāku sarunu.
– Sāksim ar bizi. Teju visi tevi atpazīst pēc iespaidīgās bizes, kas plīvo un tevi rotā; kur tā pazudusi šobrīd?
– Bize ir nolikta pie malas, var teikt, ka audzēju nākamo. Augusta beigās devos uz Austriju, kur notika nopietni baznīcas mūziķu kursi, man uznāca „vējš vītolos" un bizi nogriezu. Starp citu, pirmo bizi nogriezu tikai pēc 1. kursa studijām Universitātē.
– Kādās noskaņās Latvijas lepnuma balvas ieguvēja dzīvo šobrīd, kad izskan 2009. gada pēdējie akordi?
– Darba plāni un rosība jau nebeidzas. Viens pasākums pierimts, un trīs nākamie ir durvju priekšā. Ziema, no vienas puses, ir pārdomu un iekšējo vērtību izvērtēšanas laiks, kad mēģini pārskatīt iepriekšējo gadu, bet aktivitātes arī neatslābst. Gada nogalē mēģinu izlīgt ar tiem, ar kuriem sastrādājos, jo darbā ar cilvēkiem gadās visādi. Katram ir savs raksturs, katram jāmēģina atrast pieeju. Man, tāpat kā citiem, ir arī kļūdas: kādreiz esmu bijusi par šerpu, esmu pateikusi par daudz, to tad jācenšas izlabot.
– Latvijas lepnuma balvu Ieva Zepa saņēma par talantu apvienot novadniekus, savā pusē organizējot vērienīgas muzikālās studijas un citas aktivitātes.
– Tas, acīmredzot, ir mans aicinājums no augšas. To esmu agri sadzirdējusi, un tas ir darbs, ko man patīk veikt. Jūtu cilvēku atbalstu, un tā ir mana lielā iespēja šajā pasaulē. Esmu aizrauta ar dziesmu, garīgo un laicīgo darbošanos, un man ļoti patīk mazais Stirnienes ciematiņš, kur ir fantastiski ļaudis, superīga skola un skaista, stalta baznīca.
– Majestātiska baznīca un tai līdzās – lielā maģistrāle uz pasaules metropolēm.
– Jā, mums ir dzelzceļa līnija, lielā šoseja, bet turpat vienā un otrā pusē – purvs. Ko vairāk cilvēks var vēlēties: reālas zemes lietas un augšanai – debesu pieskārienu.
– Daži no lielajiem mērķiem ceļā, šķiet, sasniegti – baznīca ieguvusi skanīgas ērģeles, cilvēki Stirnieni novērtē. Kas tomēr vēl pašai šķiet saspringta darba vērts?
– Mans liels un kvēls sapnis ir vēlme, lai pastāvētu Stirnienes skola. Stirnienes pamatskola ir mazo skoliņu kategorijā, un diemžēl tas, ko šobrīd dara valdība (un šito noteikti uzrakstiet) un kundzīte, kas sēž Izglītības un zinātnes ministrijas priekšgalā, ir nožēlojami. Vēl jo vairāk, ja to prasa Eiropas Savienība, – tad tas ir atklāts un slēpts genocīds pret Latviju kopumā. Ja tiks iznīcinātas skolas, mēs celsim cietumus, un lai Dievs mūs visus no tā pasargā. Manā īsajā prātiņā nekādi neieliekas, kā skola var būt nerentabla, kā bērni – mūsu nākotne – var būt nerentabli. Stirnienes skolai ir jābūt, un tās ir manas personīgās un visu apkārtējo cilvēku intereses, tāpēc lai Dievs skaidrina prātus tiem, kuri lems par šīm lietām. Lēmumu, protams, pieņems vietējā pašvaldība, bet esam saistīti ar finansējumu, kas ir (vai nav) valstī. Bērni ir mūsu zelta fonds, un no mazajām vietām tāpat nāk diži un izcili cilvēki. Tāpēc jāsaka – latvieši, skatieties uz priekšu un neskatieties šīs dienas naudasmakā, kur pamatā ir melnie santīmi.
– Jāpiemin, ka esi Varakļānu novada deputāte. Kaut partijās neesi, kāpēc iesaistījies lokālajā politikā?
– Politika ir netīra lieta, un tajā iesaistās pozitīvie fanātiķi, kuriem ir misijas apziņa, cilvēki, kuri smilšu kastē savulaik dabūjuši pa degunu un tagad iet kompensēt savus kompleksus, vai arī cilvēki, kurus es raksturotu ar vārdu „badmiras". Tie pēdējie ir tie, kuriem nekad nav gana, kas iet gatavot likumus un lēmumus, grozīt lietas savai personīgajai ķešai.
Es pašvaldību vēlēšanās kandidēju, misijas apziņas vadīta, jo teikt, ka alkstu pēc politiskajām batālijām, nevaru. Kā radošai personībai vienu otru reizi man tas šķiet šķebinoši. Ļoti ceru, ka ar savu balsojumu dažus lēmumus tomēr spēšu ietekmēt un tie būs labvēlīgi gan Varakļānu novada kopējai nākotnei, gan Stirnienei.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 29.12.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto