Kaut gan ielās svētdien nebija saules un sejās tika mesti asi vēji, sirdīs vieglu un jaunu Madonu iekrāsoja priecīgi noformēts un iziets gājiens par dzīvību.
Tas bija kā punktiņš uz „i" kristiešu iniciatīvai Lielā gavēņa laikā lūgties par Madonas slimnīcu, lai tajā netiktu veikti aborti. Pūpolsvētdiena bija šīs aktivitātes noslēgums, kurā iesaistījās apmēram simt dalībnieku, tai skaitā 49 bērni.
Dzīvības gājiens iesākās pie lūgšanu kapelas un veda līdz slimnīcai – vietai, kur pasauli ierauga vismaigākie no pūpoliem – mūsu bērni. Kā uzsvēra madoniete Agnese Liepiņa, šis gājiens nebija protesta gājiens ar skaļiem saukļiem pret slimnīcu un tās ārstiem. Slimnīca madoniešiem ir ļoti svarīga un dārga. Šis bija prieka pilns gājiens, uzklausot Svētos Rakstus un slavējot Dievu ar dziesmām, pateicoties par Dieva doto dzīvību.
Agnese atcerējās, ka dzemdību nodaļai, sagaidot meitu, reiz dāvājusi Dievmātes svētbildi, un pārsteidzoši – kad pasaulē nāca viņas ģimenes ceturtais mazulis, šo svētbildi vecmāte atnesa uz palātu, liekot par sargu un aizbildni māmiņai pašai tik nozīmīgā un svētā brīdī.
– Liels prieks jūs visus redzēt – mazus un lielus, tik ņiprus, ar skaistiem baloniem un pūpoliem rokās, – gājiena dalībniekus pie Madonas slimnīcas glābējsilītes uzrunāja novada pašvaldības vadītājs Andrejs Ceļapīters. – Slimnīca ir vieta, kur mēs atgūstam veselību, vieta, kur nākam pasaulē. Svarīgi, ka, pateicoties glābējsilītei, vēl divi bērni ir izglābti un atraduši sev ģimenes. Ikviena dzīvība ir svarīga. Kas attiecas uz nedzimuša bērna dzīvību, ir domubiedru grupa, kas aktīvi darbojas, un ir gan praktiski panākumi, gan finansiāli ieguldījumi, lai Praulienas pagasta Gustavskolā uz rudens pusi būtu noformēta vieta Dzīvības mājai. Ja ģimenes vai mammas nonākušas kritiskā situācijā, viņām ir jāpalīdz, lai viņu bērni, kuri var piedzimt, ar visu mūsu palīdzību arī ierauga šo pasauli. Ticībai un lūgšanai ir liels spēks, ja to veic visi kopā, aizsargs un spēks ir milzīgs.
Luterāņu mācītājs Valdis Strazdiņš aizdomājās, ka slimnīcai ļoti tuvu ir pats Jēzus, jo te visvairāk, kad cilvēkiem ir sāpes, Viņš vajadzīgs.
„Kādreiz slimnīcu pasaulē sauca par bēdu leju, bet patiesībā bēdas Jēzus var pārvērst priekā. Tas ir augšāmcelšanās prieks, augšāmcelšanās arī no slimības gultas." Mācītājs Valdis Strazdiņš piebilda, ka šodien lūgšana par šo vietu izskan kā pateicība, ka slimnīca Madonā ir saglabāta, tā pastāv un cilvēki pat no apkārtnes novadiem brauc uz šejieni, lai atgūtu veselību.
Lūgšanā klātesošie vienojās par slimnīcas visām nodaļām, visiem ārstiem un cilvēkiem, kas te dzimuši vai ārstējas.
– Es neticēju, ka nodomā par nedzimušo bērnu un to, lai slimnīcā netiktu veikti aborti, cilvēki grib lūgties, – „Staram" atzina klostermāsa Emanuēla. – Pieļāvu, ka tā ir tikai mana doma un tai nebūs atsaucības. Bet viss izrādījās citādi. Četrdesmit dienu lūgšanā un gavēnī no katoļu draudzes piedalījās 27 cilvēki. Lūdzās arī luterāņu, baptistu un adventistu draudžu pārstāvji. Nedaudz šaubījos arī par gājienu – tik auksts laiks, pieļāvu, ka cilvēku nebūs. Izrādījās, ka atsaucība ir sirsnīga un ģimeniska.
– Mums visiem ir jāvēl pacietība, jo lūgšanu nodoms tik ātri var nenotikt, – aizdomājās Vēsma Džeriņa. – Svarīgi ir pirmo vietu dot Dievam, jo cilvēku spēkos visu sakārtot nav iespējams. Tas nav vienas dienas projekts, ir jāturpina lūgt. Liecība, ko sniedza ginekologi no Valmieras, apliecina – kaut lūgšanu nodoms par abortu pārtraukšanu ir ideālistisks, tas tomēr ir iespējams. Mūsu ārstiem uz to tikai jānobriest.
– Mana tālruņa profilā kopš 2013. gada ir uzlikta bilde no ceļojošās instalācijas par abortu skaita mazināšanu, – aicināta dalīties, cik viegli vai grūti bija lūgties un gavēt, atklāja Rudīte Kumsāre. – Kā skatos tālrunī, tā atceros par šo akciju un aizlūdzu.
Atgādināšu, ka 23 betona bērniņu skulptūras, kas 2013. gadā tika izliktas Madonā pie lūgšanu kapelas, simbolizēja abortu skaitu, kas Latvijā vidēji tiek veikti vienas dienas laikā. Instalācijā ikviens varēja lasīt patiesus stāstus par to, kas sievieti mudina uz šādu rīcību. Nereti tas ir sabiedrības spiediens, ģimenes vai darba devēja attieksme, kas par līdzatbildīgiem padara daudzus. Tādēļ sabiedrība tika aicināta uz vērtību maiņu, atzīstot nedzimušu bērnu par vienu no mums.
– Šoreiz par dzīvību gan lūdzos, gan gavēju, – turpināja Rudīte. – Gāja brīnišķīgi, izvēlētajā dienā gavēju tikai ar maizi un ūdeni. Līdz šim tādas pieredzes nebija, bažījos, vai varēšu izturēt. Tomēr nevienā brīdī nejutu izsalkumu, bija absolūtas pacilātības izjūta. Tā bija Svētā Jāzepa diena – 19. marts, kas mani ļoti piepildīja. Atklāti sakot, pēc tam mainīju arī savus ēšanas paradumus. Turklāt lūgšanā pavadīju ne tikai stundu, ik pa laikam atgriezos domās par dzīvību un visu Madonas dzīvības ideju. Tā bija pateicība un prieks, ka tik lielas lietas te notiek un notiek ekumenismā un mierā.
Pie slimnīcas gājiena dalībnieki pakavējās ilgāk – turpināja slavēt Dievu ar dziesmām un akordeonu, Kalna skolas kopienas pārstāvji bija atveduši poniju, ar kuru bērni varēja izjāt. Savukārt klostermāsas un katoļu draudzes pārstāvji bija sagatavojuši īpaši noformētas konfektes „Dieva aitiņa" (gotiņkonfektes) ar dziļu tekstu papīra iekšpusē: „Es Tev pateicos, Dievs, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina."
Latvieši gotiņkonfektes ēd cītīgi, turklāt ved arī uz ārzemēm kā ciemakukuli vai mazu gabaliņu no savas dzimtenes.
Dzīvības gājiens dzimteni nepārprotami izstaroja un apliecināja.
AGRA VECKALNIŅA foto
12.04.2017.