Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zāļu foajē skatāma madonieša Dzintara Lindena auto un moto modelīšu kolekcijas izstāde.
Redzami gan jaunāki, gan senāki, gan civiliedzīvotāju, gan militārās tehnikas transportlīdzekļu atveidojumi mini formātā.
Priekšmeti aizņem telpu, līdzīgi kā mēs paši. Tos var pārvietot, tirgot, mainīt, dāvināt, krāt, atstāt mantojumā. Pat priekšmeti, kas nonākuši atkritumu statusā, mēdz atrast īpašniekus. Tiem ir spēja pagātni fiziski ienest tagadnē.
– Vai jūs kolekcionējat arī, lai noturētu un atjaunotu atmiņas? Nu, piemēram, bērnības spēlēšanos ar auto. Vai varbūt sapņus par motociklu?
Dzintars Lindens: – Noteikti nekolekcionēju, lai spēlētos. Man interesē un patīk, kā izgatavots pats modelītis. Cik smalkas detaļas, cik precīzas. PSRS gatavotie auto modeļi bija ļoti kvalitatīvi – varēja attaisīt durtiņas, pacelt motora pārsegu un redzēt pašu motoru. Tagad modē krāt lietas par PSRS, es arī pērku Krievijā ražotu auto marku modeļus. Šobrīd kvalitatīvi ir Vācijā, Itālijā, Nīderlandē ražotie.
– Vai atceraties, kad un kā kļuvāt par kolekcionāru?
– 1970. gadā nopirku pirmo auto modeli. To ieraudzīju suvenīru tirgotavā Doma laukumā netālu no darbavietas (toreiz strādāju Zinātniskās restaurācijas projektēšanas konstruktoru birojā Vecrīgā). Tur modeļus turpmāk pirku. Pēc kāda laika sapratu, ka tā jau ir kolekcija.
Taču es krāju ne tikai modelīšus. Man ir arī citas kolekcijas – pakavi, atslēgas, darbarīki, grāmatas. Gribētos kādam rādīt, bet ne mājās, protams. Man nav tik daudz domubiedru te, Madonā.
– Vai veicat uzskaiti?
– Protams. Kā tad mašīnas var krāt, ja nav kataloga! Tad jau nezini, kas ir, kā nav.
– Gan zirgi, gan auto ir virziena simboli. Sanāk, ka, kārtojot tos pēc sava prāta, simboliski varat mainīt virzienu, noteikt kārtību, meklēt.
– Par to neesmu domājis, bet katru reizi atrodu ko jaunu, meklējot arī internetā, skatoties citas kolekcijas. Arī agrāk bija modeļi jāatrod. Veikalā „Bērnu pasaule" varēja nopirkt. Daudz visraibāko lietu tirgoja Babītes melnajā tirgū, kurp speciāli braucu.
– Pastāv uzskats, ka kolekcionēšana ir pārtikušas sabiedrības iezīme, jo kolekcionē lietas, kas netiek izmantotas primāro vajadzību apmierināšanai, turklāt ir vajadzīgie resursi – nauda, laiks.
– Ja ir nauda, tad ir izvēle, kaut gan kaislīgs kolekcionārs atdos pēdējo. Bija gadījums, kad arī es ieraudzīju tolaik retumu – armijas tehnikas modeļus Brīvības un Miera ielas stūrī. Ieraudzīju, braucu atpakaļ uz Jūrmalu (toreiz tur dzīvoju), dabūju naudu un nopirku. Tas bija tad, kad veidojās pirmā kolekcija. Madonā šobrīd ir otrās kolekcijas modeļi. Skatos un priecājos par šiem izstrādājumiem.
Moči, to skaits man pašam brīnums. Visi, izņemot pāris, ir pirkti Madonā. Veikalā „Maxima" un „Rimi" varēja nopirkt. Arī bērnu rotaļlietu veikalos. Bet ne visos. Modeļiem jāatbilst izvēlētajam mērogam 1:43 – automašīnām, 1:18 – motocikliem. Vēlos iegādāties kravas un autobusu modeļus, lai gan manā kolekcijā arī tie ir.
Mākslu kolekcionēja jau klasiskajā pasaulē – Grieķijā, Romā. Bieži vien tās bija trofejas. Citas trofejas – dzīvnieku zobi, ilkņi – tika krātas vēl senāk. Kolekciju raksturs mainās, mainoties laikmetam. Ko par krāšanas un glabāšanas vērtu pieņems nākamās paaudzes?
19.04.2017.