Aizvadītajās brīvdienās, jau sākot ar 24. novembra pēcpusdienu, Madonas katoļu draudze svinēja lielākos šīs baznīcas svētkus – draudzes titulsvētkus, veltītus Kristus Karaļa godam.
Konferences un lekcijas draudzes mājā, slavēšanas vakari un dievkalpojumi baznīcā (ar vietējā kora un Lubānas draudzes kora līdzdalību), tikšanās ar garīgo kārtu, radošās darbnīcas bērniem, Taizē vakars un kopīga agape šo laiku ietērpa bagātīgā svētku tērpā.
Ar mācību par tikumiem un vērtībām savu pienesumu deva priesteris Viktors Petrovskis no Barkavas, Ingars Stepkāns no Alūksnes, Rihards Rasnacis no Siguldas un draudzes prāvests Pāvils Kamola, kas Madonas pilsētā un Ērgļos kalpo trešo gadu.
Par godu svētkiem tika izdots draudzes avīzes „Kalnā" jaunākais numurs, kurā cita starpā rodama intervija ar Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta profesori Baibu Brūderi.
Iziet no patērētāju attieksmes
Akadēmiķe Baiba Brūdere sarunā ar žurnālisti neslēpj, ka mūsdienu sabiedrība ir patērētāju mentalitātes sabiedrība. Tā veido cilvēku-patērētāju, kas ir pretējais Euharistijas cilvēkam. Cilvēks-patērētājs, kā jau pats vārds uz to norāda, patērē visu, diemžēl arī attiecības, arī draudzību… Cilvēks-patērētājs ir „gardēdis". Viņš tiek pieradināts tikai ņemt, nevis dot… Bet Euharistijas noslēpums mūs aicina dzīvot apmaiņā: saņemt un dot, saņemt, lai dotu tālāk… Pāvests Francisks iepriekš minēto patērētāja attieksmi sasaista ar „izmešanas kultūru" – mēs patērējam un tad izmetam ārā, un tas neattiecas tikai uz priekšmetiem. Diemžēl.
Baiba Brūdere uzsver, ka ir ļoti svarīga pāreja, pārmaiņa no cilvēka-patērētāja uz Euharistijas cilvēku, kas pēc līdzības ar Jēzu sevi dod, mācās sevi dot, mācās kļūt par dzīvu maizi citiem, dodot no sevis otram. Veltot laiku, uzmanību, uzturot attiecības… Kā mums nopietni teica Jēzus: „Ņemiet un ēdiet! Tā ir Mana Miesa, Mana dzīvība…" Taču Jēzus aicina dalīties arī Viņa biķerī… Un tas nozīmē, ka dot sevi pēc Kristus parauga un līdzības ne vienmēr ir „komfortabli". Tas prasa dot sevi arī tad, kad otra attieksme var sāpināt, kad tevi nenovērtē, nepieņem un tamlīdzīgi.
Tikšanās ar pirmo pastāvīgo diakonu
Svētku ietvaros klātienē notika arī tikšanās ar pirmo pastāvīgo diakonu Latvijā – rīdzinieku Daini Stikutu. Iesākot sarunu, viesis vispirms vēlējās zināt, ko par tikumisku dzīvi domā vietējie cilvēki.
– Tas ir kaut kas ļoti labs, uz ko vajadzētu tiekties, – iesāka Aivars Zariņš. – Labi ieradumi, labā prakse.
– Mani uzrunā vārds „miers", – atklāja Aivars Sināts. – Ja gūstu mieru, ko domās ne vienmēr pat cenšos formulēt, bet miers pārņem manu dvēseli un sirdi, esmu dzīvojis tādu dzīvesveidu, kas nes gandarījumu, kura atslēgas vārds ir „miers".
– Man tikumība vispirms saistās ar laulības sakramentu, – atklāja Jānis Liepiņš. – Pie altāra kopā ar sievu esam solījuši Dievam būt uzticīgi viens otram, ja esmu to pildījis, varu uzskatīt, ka esmu dzīvojis tikumīgi.
– Tikumība manā izpratnē ir labas rakstura īpašības – godīgums, patiesums, dievbijība, paklausība un mīlestība. Tāpat saskaņa ar sevi un citiem cilvēkiem, – uzsvēra Agita no Sarkaņu pagasta.
– Teikšu dziesmas vārdiem – „mākslas darbi rodas mokās", – vēstīja Matīss Dukaļskis no Bērzaunes pagasta. – Ja labu dzīvi varam uzskatīt par mākslas darbu, mokas ir mūsu tiekšanās uz krietno un tikumisko. Mums kā kristiešiem, kas savu dzīvi un situācijas vērtējam, analizējam, tikums ir etalons, uz ko tiekties. Un tas nāk caur mokām, caur grēksūdzes sakramentu, ilgojoties pēc kā cēlāka, augstāka.
– Ja cenšamies dzīvot saskaņā ar Dieva vārdu, pieņemam Izlīgšanas sakramentu, Euharistiju, tad nemaz nevaram būt netikumīgi, mēs tiecamies pēc visa labā, – sacīja Valentīna Burķīte.
– Man tikumiska dzīve saistās ar skaistu, Dievam patīkamu dzīvi, – pauda Alise Sīmane no Smiltenes. – Tikums liek dzīvot mīlestībā un citam citu cienīt.
– Tikumīga dzīve izsakāma trijos vārdos: tā ir mīlestība, pazemība un cīņa ar saviem ikdienas netikumiem, – vēstīja Valdis Bartuševičs.
– Tikumiska ir tāda dzīve, kad ar savu rīcību un izjūtām, kas raisās sirdī, nesabojājam notikumus, ko sastopam, kuros esam iesaistīti. Svarīgi uz situācijām reaģēt pēc iespējas cēli, nenodarot pāri citiem, – aizdomājās Vita Bartuševiča.
– Tikumiska dzīve ir dzīve pēc Dieva baušļiem, – komentēja Veneranda Peļņa.
– Nevaru teikt, ka esmu perfekts un foršs, es visu dzīvi mācos, – atzina Alberts Cibulis. – Tiecos pēc kā labāka, un tikumisku dzīvi kā ikvienu etalonu sasniegt ir ļoti grūti. Tas „molberts" nemitīgi ir priekšā, un tā „glezna" mani pašu neapmierina.
– Svarīgi, lai vārdi un darbi būtu saskaņā. Tikumiska dzīve, pirmkārt, ir mūsu pašu piemērs, ko iedodam saviem bērniem un mazbērniem. Ja godīgumu, patiesumu nerādīsim ar savu piemēru, ar vārdiem vien nebūs līdzēts, – uzsvēra Anita Kļaviņa.
– Tikumība ir Dieva dāvana, ko dzīves laikā pastarpināti saņemam no vecākiem un apkārtējiem cilvēkiem, un tas ir saturs, ar ko prezentējam sevi Dievam un līdzcilvēkiem, – atklāja Anita Cibule.
Dainis Stikuts no savas puses atgādināja, ka tikums patiešām ir darbs, ideāls un mīlestība. Tikums ir izcilība noteiktā jomā. Lai iegūtu vai pilnveidotu tikumu, ir smagi jāstrādā. Teoloģiski var teikt, ka tikums ir dvēseles ieradums, kas mudina rīkoties, pirmkārt, ar mūsu racionālo dabu. Ikviens no mums rīkojas saskaņā ar sevi, ievērojot apkārtējos cilvēkus. Tikums līdz ar to ir labs paradums, kas atbilst mūsu dabai, pastāvīga un stingra nostāja un gatavība darīt labu. Ja cilvēkam ir tīra sirdsapziņa, viņš bez grūtībām spēj atšķirt labo no ne tik labā, uz to viņa griba ir virzīta.
28.11.2017.