Jau rakstījām, ka laikā no 18. līdz 25. janvārim pasaulē un arī Latvijā notiek Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību.
Madonas rajona kristiešu draudžu vadītāji ir vieni no aktīvākajiem, kas aicina cilvēkus īpaši aizlūgt par vienotību starp visām kristīgajām konfesijām.
Tomēr šoreiz uz sarunu par praktizējošo sadraudzību aicināju nevis mācītāju, bet Madonas luterāņu draudzes pārstāvi Rudīti Kumsāri, kas ikdienā ir Madonas sociālā dienesta sociālā darbiniece.
– Šķiet, kristiešu vienotības ideju vismaz janvārī vairāk mēģina cilvēkos iedēstīt mācītāji, bet kā tu ikdienā jūti ekumenismu? Vai tāds vispār eksistē, un kāda ir tava pieredze – vai par kristiešu sadraudzību ir kā īpaši jārūpējas?
– Būtībā tas ierakstīts mūsu sirdīs – spēja uz toleranci un vienotību. Manuprāt, ikdienā nav jānodala, kas esi – katolis, baptists, pareizticīgais vai – kā mans vīrs – dievturis. Jo pats vairāk dalīsi un šķirosi, jo pašam būs lielākas problēmas, un problēmas būs arī tam otram. Pāri visam tomēr ir mīlestība sirdī, ar kuru tu ej pie katra, lai kas viņš arī būtu. Tikai – ja pats to spēj, ja esi iekšēji gatavs un atvērts šai mīlestībai.
– Tomēr nevar neredzēt, ka atšķirības katras konfesijas ritos un nostādnēs pastāv.
– Jā, teoloģiskā līmenī kristīgajās konfesijās, protams, ir atšķirības, un katras konfesijas ticīgie turas pie tām. Domājot par šo jautājumu, nāk prātā vienā no ekumeniskā žurnāla „Kas mūs vieno" (žurnāla sagatavotāja – Rīgas Lutera draudzes locekle Anda Done) numuriem paustā sāpe. Tajā ir uzsvērts, ka, lūk, tajā brīdī, kad ejam pie Dievgalda (kaut tieši tad esam vistuvāk Kristum), mēs, kristieši, sadalāmies. Rituālās norises katrā konfesijā ir atšķirīgas, un pie Dievgalda, kur aiziet mans brālis katolis, es iet nevaru, jo manā draudzē tas notiek citādāk. Tajā brīdī katrs paliekam savā baznīcā un savā vietā, un tas, manuprāt, ir sāpīgākais punkts.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 20.01.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto