Janvāra beigās Rīgā atvēra izdevniecības „Lauku Avīze" grāmatu „Latvijas novadu dārgumi", ko pēc žurnālistes Ilzes Būmanes iniciatīvas radījuši daudzi cilvēki – sabiedrisko attiecību un kultūras darba speciālisti, skolotāji, novadpētnieki, muzejnieki, žurnālisti.
Pavasarī visi Latvijas novadi saņēma uzaicinājumu kopīgi veidot grāmatu par kultūrvēsturiskām vērtībām mūsu zemē, katrai vietai iesūtot savu materiālu par kādu īpaši vērtīgu priekšmetu ar leģendu. Atsaucās 73 novadi, dodot ne vien tekstus un attēlus, bet arī naudas ieguldījumu izdošanai. Madonas novada dome tēmas sagatavošanu uzticēja muzejam. Apspriedāmies un piedāvājām dažādus variantus: 1868. gada Saikavas kora vai 1928. gadā iesvētītais Madonas Brīvprātīgās ugunsdzēsēju biedrības karogs; saikavietes Martas Jēgeres 1933. gada Dziesmu svētkos godalgotais tautastērps; ļaudonieša Jāņa Bērziņa 1919. gada martā rakstītā, no Pļaviņu cietuma stenderes izzāģētā vēstule sievai.
Iesūtītos materiālus vērtēja un sijāja pati I. Būmane, redaktore Renāte Neimane, rakstniece Anna Žīgure, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece Irina Zeibārte. Svarīga bija materiālu daudzveidība. Ja Cēsīs glabājas pirmais latviešu sarkanbaltsarkanais karogs, tad mūsējie, protams, nav tik nozīmīgi. Tautastērpu starpā „konkurence" laikam bijusi vēl lielāka, un par dažādiem apģērbiem vai to detaļām ir vismaz 11 atvērumu.
Tā nu mūsu novadu pārstāv brūnganais dēlītis, kas liecina, pirmkārt, par lielinieku zvērībām 1919. gada priekšpavasarī, otrkārt, par sievas uzticību, bērnu un mazbērnu mīlestību, treškārt, par latviešiem emigrācijā un rakstnieci un mākslinieci Ernu Ķikuri – J. Bērziņa meitu, kas to izvadāja līdzi bēgļu gaitās Vācijā, trimdā Austrālijā un Kanādā, līdz 2005. gadā rakstītāja mazmeita Inese Birstiņa to atsūtīja muzejam.
Cesvaine (autore – muzeja vadītāja Daiga Matroze) piedāvā aplūkot pils lodžiju griestu gleznojumus, jo šādi brīvas rokas gleznojumi ar dabiskajām krāsām ārtelpā nevienā citā būvē Latvijā neesot saglabājušies. Ērgļi atgādina par savu lielāko dārgumu – R. Blaumaņa „Brakiem" (autore Anna Kuzina). Vecpiebalgu reprezentē garie kruņķu svārki, Jaunpiebalgu – ratene, Gulbeni – mākslinieka Jūlija Madernieka veidotās latviskās mēbeles, Koknesi – tēlnieka Voldemāra Jākobsona mugursoma, Pļaviņas – mākslinieka Aleksandra Štrāla glezna „Plostnieki" un stāsts par Daugavas pārcēlājiem, Rēzekni – triju podnieku – Ēvalda Vasiļevska, Pētera Kises un Pētera Ušpeļa – darināta vāze. Ir arheoloģiskas liecības, īpaši fotoattēli, dokumenti, hronikas, profesora Paula Stradiņa portfelis, ko lietojis arī viņa dēls akadēmiķis Jānis Stradiņš, Vecā Stendera „Bildu ābice" un Annas Brigaderes „Sprīdīša" pirmizdevums, katoļu bīskapa Kazimira Duļbinska izsūtījuma altāris lādītē un vēl daudz kas cits interesants.
Pagājušā gada nogalē iznāca vēl viena grāmata, starp kuras „varoņiem" ir jau minētā Erna Ķikure – filoloģijas zinātņu doktores Ingunas Daukstes-Silasproģes „Tāla zeme, tuvi ļaudis. Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības". Austrālijā dzīvoja arī citi ar mūsu pusi saistīti literāti – madoniete Daina Šķēle (Dzintare), Kalsnavā dzimušais Arnis Skujiņš, Cesvaines vidusskolas absolvents Osvalds Lācis. Autore parāda latviešu bēgļu ierašanos tālajā kontinentā 1947.-1951. gadā, darbu un sadzīvi jaunajos apstākļos, latviešu grupēšanos pilsētās. Top sava sabiedriskā dzīve, tai skaitā Preses biedrības Austrālijas kopa (1949. gada 8. maijā uz 4 lappusēm iznāk laikraksta „Austrālijas Latvietis" 1. numurs), notiek literārie sarīkojumi, teātra izrādes Sidnejā, Melburnā un citās vietās, mākslas izstādes. Grāmatā analizēta turienes rakstnieku daiļrade – dzeja, proza, drāma, tas, ko viņi ienes kopējā latviešu literatūras krājumā, kā svešā zeme atspoguļojas viņu darbos.
I. Daukste-Silasproģe iepazinās ar E. Ķikures arhīvu Madonas muzejā, un grāmatā ievietoti attēli no mūsu krājuma.