Aizvadītajā piektdienā Madonas, Cesvaines, Ērgļu, Lubānas un Varakļānu novada 14. Grāmatu svētkos to apmeklētāji varēja ne tikai iepazīties ar izdevniecību piedāvājumu, kā arī tikties ar grāmatu autoriem, bet kā jau katros svētkos iesaistīties arī publiskā diskusijā, kuras tēma šoreiz bija „Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē – plusi un mīnusi".
„Latvijas Avīzes" rīkotajā diskusijā pie tēmas tās dalībniekiem izdevās noturēties vien pirmās pārdesmit minūtes, jo turpinājumā tika skarts ļoti plašs jautājumu loks, sākot no tā, cik laba vai slikta Latvijai ir bijusi dalība ES un kā „zaļā" ideja sadzīvo ar valsts tautsaimniecības izaugsmi. Kur gan citur šādu diskusiju attīstīt, ja ne novadā ar diviem rezervātiem, lielāko purvu valstī, augstāko virsotni un, neaizmirsīsim, arī lielāko Latvijas ezeru – Lubānu, ko Madonas novads dala ar Rēzeknes novadu.
Ieguvumus jutīs vēlāk
Diskusijas sākumā, tās vadītāja Ivara Bušmaņa mudināti, savu viedokli par to, kāds labums Latvijai ir no prezidentūras ES Padomē, līdz kuras beigām atlikuši pāris mēnešu, pauda ārlietu ministra Edgara Rinkēviča padomnieks Viktors Makarovs, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Tavars un botāniķe, Vides konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietniece Lelde Eņģele.
Viktors Makarovs Latvijas prezidēšanu ES Padomē salīdzināja ar dežūru, kas laiku pa laikam jāuzņemas katrai no dalībvalstīm, un, pēc viņa domām, šī dežūra sniedz lielas iespējas, kuru augļus (kā, piemēram, ES institūciju darbā izglītotākus ierēdņus) Latvija varēs plūkt ne gluži sešu prezidentūras mēnešu laikā, bet vairāku gadu posmā. Kā ieguvumu viņš minēja arī labāka Latvijas tēla veidošanos pašā ES vidē. Veiksmīgi novadītas prezidentūras gadījumā Latvija var rēķināties, ka tās ierēdņiem un politiķiem plašāk vērsies dažādu ES institūciju durvis. Arī Latvijas prezidentūras prioritātes –
konkurētspējīga Eiropa, digitāla ES un iesaistīta ES – izpelnījušās pārējo dalībvalstu atzinību.
To, ka mūsu valsts prezidēšana ES Padomē nav jāuzlūko kā acumirklīga iespēja izsist labumu, norādīja arī Edgars Tavars. Viņš uz ieguvumiem raudzījās ilgtermiņā un akcentēja, ka jāstrādā nevis uz savu, bet kopējo ES interešu pārstāvniecību, kas nesaraujami nesīs labumu arī mūsu valstij.
Lelde Eņģele neslēpa, ka referendumā par iestāju ES balsojusi „pret", taču šobrīd, raugoties uz nozari, kurā viņa pati darbojas – vides aizsardzību, neko citu kā plusus botāniķe saskatīt nevarēja. Lai kā ikdienā cilvēkiem patiktu atsaukties uz ES ierobežojošajām direktīvām un regulām, nevienu, kas būtu pārspīlēta vai nevajadzīga, Lelde Eņģele nosaukt nevarēja. Viņa arī uzsvēra, ka ES fondu finansējums ir sniedzis būtisku grūdienu vairāku vides aizsardzības projektu īstenošanā. Pateicoties ES naudai, reģionos ir sakārtota ūdenssaimniecība, savukārt ES maksājumi Lauku attīstības plāna ietvaros ļāvuši sakārtot lielas lauku platības, kas, visticamāk, būtu aizaugušas.
Divas savienības
Diskusijas otrajā daļā izteikties varēja arī cilvēki auditorijā, un vairāki šo iespēju izmantoja, atspoguļojot viedokļu daudzveidību.
Olga Grundmane no Ļaudonas aicināja ierēdņus un politiķus vairāk domāt par lauku teritoriju un akli neatbalstīt netīkamā svešvārda – urbanizācijas – procesus. Arī laukos, jo īpaši tādā skaistā un dabas vērtībām bagātā vietā kā Ļaudona, cilvēki ir pelnījuši dzīvot un strādāt.
Edgars Tavars neslēpa, ka šobrīd noris visai smagas diskusijas par to, kur jānonāk ES finansējumam – 9 lielajās pilsētās, 21 reģionālās attīstības centrā vai 89 mazajās pašvaldībās. Katram spārnam ir savs lobijs, un balansu atrast ir grūti, taču, lai Latvija vienmērīgi attīstītos, tas būs jāatrod.
Ar visai savdabīgu viedokli diskusiju krāšņoja nodibinājuma „Vides attīstības institūts" pārstāvis Juris Fogels, kas atzina, ka balsojis „pret" iestāšanos ES un savu izvēli joprojām nenožēlo. Viņš arī norādīja uz kopīgo ES un PSRS, no kurām abās Latvija ir pabijusi, un pauda cerību, ka ES izjuks ātrāk, nekā izjuka PSRS. Juris Fogels arī kritiski vērtēja Latvijas izvirzītās prezidentūras prioritātes, kurās visai maz tiek runāts par Latvijas interesēm, lielākoties tiek skartas ES intereses. Diskusijas dalībnieki viņam oponēja, norādot, ka abu savienību salīdzinājums nav īsti korekts, pirmā atšķirība jau ir tajā, ka pievienošanās vienai savienībai notikusi brīvprātīgi, bet otra bijusi PSRS karaspēka klātbūtnes iespaidā, falsificējot referenduma rezultātus. Tiesa, pretrunīgā atziņa ļāva diskusijas turpinājumā apspēlēt domu, vai ES, kurā iestājāmies, joprojām ir tā pati ES, kas tika izveidota pagājušā gadsimta 50. gados, un vai tā ir tā pati organizācija, kas darbojas šodien. Svarīgs jautājums, par kuru tuvākajā laikā ES būs jāizšķiras, ir arī tālākais ceļš, kādā savienībai attīstīties. Vai tā saglabāsies kā nacionālu valstu savienība, vai arvien vairāk ES pārvaldes modelī iezīmēsies federālisma pazīmes?
Diskusiju uz pozitīvās nots gan noslēdza Madonas novada pašvaldības domes deputāte Antra Gotlaufa, kas aicināja cilvēkus nezūdīties, bet darboties un biežāk lepoties ar visu pozitīvo, kas ir mūsu ikdienā. Vai tie būtu veiksmīgi skolēni, jauns uzņēmums vai kas cits patīkams. Centrējoties tikai uz slikto, arī pašiem būs sliktāk.
AGRA VECKALNIŅA foto