„Viss mums bija atņemts. Bija palikusi tikai viena lūgšana: „Dievs, svētī Latviju!" Un skaties: katra cīņa, kas ar viņu iesākta, ir laimīgi nobeigta. Katrs darbs ar viņu ir bijis auglīgs" (K. Skalbe, Mazas piezīmes).
Arī Cesvaine nav izņēmums: mūsu dievnama un draudzes sargs 44 gadus (1921-1965) bija mācītājs, teologs, garīgs dziesminieks, draudzes kultūrpētnieks, pirmais Cesvaines vidusskolas direktors Alberts Vītols, kura dzīves svētākā pārliecība visos laikos skan: „Man jāpaliek pie savas draudzes." Ar viņu kopā daudzi uzticami ticīgie. Arī A. Vītola bērni: Andrejs, Jānis un Maija. Šoreiz stāsts veltīts Maijai Vītolai, ko mēs, daudzi viņas pazinēji, decembra sākumā sveicām 90. dzimšanas dienā.
Tēva autoritātes paspārnē
A. Vītola uzticamā līdzgājēja, domubiedre un možuma stiprinātāja, māju „Kalna Spārviņi" dvēsele ir meita Maija Vītola. Siltas, cieņas pilnas ir viņas atmiņas: „Ģimenē tētiņš bija absolūta autoritāte. Augām bez sodiem, bez pamācībām, bez bargiem vārdiem. Visi trīs bērni jutām cieņu pret viņa gara pārākumu. Pēc blēņām vislielākais sods bija nosodošs skatiens. Tētiņš neteica mīļvārdiņus, neglāstīja. Viņa mīlestība izpaudās sargājošās rūpēs par ģimeni. Zinājām, ka viņš ir prāvests, Baznīcu virsvaldes loceklis, pasniedzējs teoloģijas kursos, līdz nacionalizācijai – Doma katedrāles dekāns" (C6, II, 2006., 321.).
Bērni auga darbā, mātes vadīti. Un bija pieradināti darīt lauku darbus. Mācījās Cesvaines vidusskolā.
Skarbie kara un pēckara gadi
Kad brāļi Andrejs un Jānis tika iesaukti leģionā, Maija, skolniece būdama, kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās un izjuta to sūrmi. Atgriešanās bija bezgala sāpīga: mājas bija nodedzinātas! Maijai labā atmiņā saglabājusies smagā sadzīve – ģimene mitinājās pielāgotā šķūnītī, kur ziemas naktīs traukā sasala ūdens… Viņa kopā ar vecākiem izdzīvoja to sāpju smagmi, kad tēvs tika pratināts, kaunināts par Latvijas laika amatiem. Arī to, ka A. Vītolu piespieda kā pirmo rakstīt iesniegumu par iestāšanos kolhozā, lai citi sekotu. Bet pēc tam neuzņēma, toties aplika ar lielām nodevām, nodokļiem. Tiem sekoja apmelojumi, atklāti apvainojumi… Dēls Andrejs atmiņās teic: „Un tomēr, kaut A. Vītolam piedāvāja mācītāja darbu un dzīvokli Rīgā, no priekšlikuma atstāt dzimto novadu, draudzi viņš atteicās. Tāpat kā 1944. gada rudenī atraidīja piedāvājumu emigrēt. Savā draudzē viņš bija vajadzīgs: cilvēki, viņu labi pazīdami un uzticēdamies, nāca parunāties – atvieglot sirdi. Arī viņš daudzus apciemoja…"
Lūk, ielūkosimies novadnieces Ainas Karlsones ekslibrī: vientuļš zirga pajūgs tipina lēnā solītī, vedot A. Vītolu un kučieri meitu Maiju pretī tālumā samanāmajiem Cesvaines baznīcas un pils torņiem… Un tā gadiem ilgi… Pacietīgi, uzticīgi, kamēr vien draudzei aizliedza darboties savā dievnamā. Tā vietā pieļāva to postīt, demolēt, aplaupīt… … Bet Alberts Vītols ar sievu, meitu Maiju izturēja.
„Dievs, kas licis ziediem plaukt,
Tev ar devis zieda varu!"
(A. Vītols)
„Re, esam klāt! Durvis ver nenogurstošā, dzīvespriecīgā namamāte Maija Vītola. Bijīgi pārkāpjam A. Vītola piemiņas istabas slieksni. Lūk, rakstāmgalds ar grāmatām. Un iededzas svecīte. Gaiša, cerīga. Kas te tik nav – vesela bagātība muzejam! Maijas smaids dāvā mums viņas dvēseles siltumu līdz ar atmiņām par tēvu: „Patriots manās acīs ir cilvēks ar nelokāmu mugurkaulu. Un tētiņš tāds bija…" Mums kļūst silti ap sirdi – tepat līdzās mums ir SIRDSSKAIDRS cilvēks! Mēs skandējam A. Saulieša, J. Poruka dzeju. Ir taču Maijas dzimšanas diena! Klusināta, rimta, svētīga mums un, ceru, arī jubilārei. Atvadoties apjaušam – esam svētīti ar gaišu, svētsvinīgu mieru. Mieru no A. Vītola mājām" (R. Vanags, 12. kl. skoln., St., 08.12.1992.).
Gadu gaitā Maija Vītola, šķiet, ieguvusi zieda varu – dāvāt labestību, palīdzot atdzīvināt A. Vītola piemiņu viņa Cesvainē. Viņa ir tā, kas ierosina atjaunot piemiņas plāksni baznīcā Cesvaines puses kritušajiem karavīriem, laikrakstā nosaucot arī viņu vārdus. Viņa ir tā, kas kopā ar brāļiem dāvā A. Vītola memoriāllietas muzejam Cesvainē, Madonas muzejam un Raiņa Literatūras un mākslas muzeja izstādei „Luterāņu mācītāji latviešu kultūrā." Cesvaines pils muzeja torņa ekspozīcijā bija piemiņas stūrītis baznīcai, arī A. Vītolam. Tā kā ekspozīciju vairākkārt svētīja mācītāji un pēdējoreiz I. Dāboliņš 2002. gada 15.09., ugunsnelaime gāja tai secen… Dieva svētība. Arī A. Vītola.
Maijas Vītolas spēks cauri gadiem ir izraisījis manī bijību un apbrīnu. Par to, ka viņa palika tēva mājās par sargeņģeli līdz pēdējam, kamēr vien spēja tikt galā ar ikdienas rūpēm. Gadiem ilgi Maija bija vecāku apgādātāja, svētlietu sargātāja. Un ikreiz, kad saņēmām vēstuli, tajā bija kāds pavediens novada izpētes kamolā. Lūk, 06.08.2001. rakstītais: „Šoreiz par partizāniem Kraukļos. Ļoti ceru, ka Daugavas Vanagi pārapbedīs viņu kauliņus svētītā zemē. Sāpēja uzbrukums manam rakstiņam… Milzīgu paldies – grāmatu izlasīju divās dienās. Pārlasu vēl un vēl…"
Pagāja gadi, kamēr tapa II Cesvaines grāmata. Arī ar A. Vītola tuvinieku stāstiem. Maija vēstulē raksta: „Trūkst vārdu, lai pateiktos par milzīgo darbu! Jūs un palīgi saviļņojāt sastāvējušos pīļu dīķi. Tikai saviļņojums un pateicība par unikālo darbu! Gaišāk un cerīgāk kļūst lasot. Un tāda īpaša vienotības sajūta!" (13.12.2006.)
Tāda īpaša prasme piemīt M. Vītolai pamanīt baznīcas kapos nekopto direktora Bārdas kapu, prasme priecāties par parka kokiem, par mūža garumā iemīto ceļu uz baznīcu… Tur taču mājo Alberta Vītola gara strāvojumi, kas silda sirdi. Ar Dieva zieda varu būt draugos un to nodot tiem, kas to vēlas saņemt. Tā turpināt!
22.12.2017.