Latvijas valstī divdesmit gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas jau izveidojusies zināma prakse referendumu jeb tautas nobalsošanas rīkošanā. Referendumu vai to ierosināšanas mēģinājumu bijis samērā daudz. Panākt gan balsotāju kvorumu, gan vēlamo „jā” rezultātu izdevies tikai par tādiem fundamentāliem jautājumiem kā Latvijas neatkarības atjaunošana un par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Vēlētāju atbalsta nedaudz pietrūka balsojumā par pilsonības likuma grozījumiem, bet vairākas reizes referendumos nav izdevies savākt nepieciešamo vēlētāju kvorumu — divas reizes (1999. un 2008. gadā) pensiju jautājumos, arī referendumos par drošības likumu grozījumiem un tautas tiesībām atlaist Saeimu.
Šis gads laikam gan ieies Latvijas politiskajā vēsturē kā referendumu gads. Pēc vairāk nekā 10 tūkstošu vēlētāju ierosinājuma parakstu iesniegšanas Centrālajai vēlēšanu komisijai tā izsludināja laikā no 11. maija līdz 9. jūnijam parakstu vākšanu nacionālās apvienības VL-TB/LNNK rosinātajiem Satversmes grozījumiem, ieviešot mācības visās valsts finansētajās mācību iestādēs tikai latviešu valodā. Šo kampaņu pavadīja spēcīga propaganda televīzijā un presē. Visvairāk atbalsta šai parakstu vākšanas kampaņai veltīja nacionāli konservatīvais laikraksts „Latvijas Avīze”. Vairāk pretrakstu parādījās „Neatkarīgajā Rīta Avīzē” (piemēram, Ilzes Veģes raksts „Parakstu vākšana konfrontē nacionālos spēkus” 4. aprīļa numurā, Māra Krautmaņa raksts „Referendumu sērkociņi pie benzīna mucām” 3. maija numurā). Šajā sakarībā minamas arī intervijas ar „tēvzemiešu” bijušo līderi un augsta ranga politiķi Jāni Straumi 5. maija numurā un ar filoloģijas doktori, Starptautiskās Baltijas akadēmijas pasniedzēju Irīnu Dimanti 6. jūnija numurā. J. Straume atzīmējis šīs nacionālās retorikas provokatīvo raksturu, neizbēgami izraisot tālākus sarežģījumus saistībā ar pretlatvisko spēku līderu Lindermana un Osipova sagaidāmo reakciju pretēja rakstura parakstu vākšanā. Šo parakstu vākšanas akciju kritiski vērtējusi arī I. Dimante, paužot polemizējamu uzskatu, ka pamatskolā jāmācās ģimenes valodā, lai to nepazaudētu, un ka tad, ja latviešu valodu labi mācēs pasniegt profesionāļi, nebūs vajadzīga nekāda reforma, kā arī to, ka referendums par latviešu kā vienīgās mācību valodas noteikšanu ir kļūda un tikai saasinās etniskās attiecības. Jau pēc parakstu vākšanas kampaņas noslēguma „Latvijas Avīzes” 14. jūnija numurā parādījās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes paustais viedoklis, ka izglītības jautājumus vispār nevar risināt referendumā un ka VL-TB/LNNK solis drīzāk atgādinājis pašmērķīgu akciju, nevis nopietnas politikas piedāvājumu.
Autors: ĀDOLFS BORBALS