Kāpēc 160 gadu jubilejā atceramies novadnieku Pēteri Blauu (22.09.1856.-05.08.1930.)? Cilvēka vērtību nosaka viņa paveiktais. Ja Latvijas kultūras mantojumā ierakstīts Pētera Blaua vārds, tad tam ir pamats, jo viņa devums ir daudzveidīgs.
Ērgļu pagasta rakstvedis. Dzimis Ogres pagasta „Vecpriekšēnos", mācījies Liepkalnes un Jaunbebru pagastskolās un Vecpiebalgas draudzes skolā, strādājis Ogres pagastskolā par palīgskolotāju un Ogres pagastā par rakstvedi, 34 gadu vecumā Pēteris Blaus kļūst par Ērgļu pagasta rakstvedi, kārtojot dokumentus gan latviešu, gan krievu valodā. Viņš darbojās arī Ērgļu Labdarības biedrībā, iekārtoja bibliotēku, bija kora dalībnieks, aktieris, režisors, dekorāciju veidotājs lugu iestudējumos. „Viņš mums visiem bija ļoti mīļš, jo viņš starp mums bija it kā vecākais mājās" (K. Skalbe).
Folklorists, tautasdziesmu un melodiju vācējs. Ierosme folkloras vākšanai nākusi no mātes. „Uzrakstīju ne vien tās dziesmas, kuras māte zināja, bet apmeklēju un izmantoju zinātājus visā apkārtnē," teicis P. Blaus. Ir minēts, ka viņš iesūtījis ap 10 000 folkloras materiālu, tai skaitā vairākus tūkstošus tautasdziesmu K. Baronam, 70 melodijas Jurjānu Andrejam, pierakstījis pasakas, teikas, tautas tradīcijas, Liepkalnes un kaimiņu pagastos dzirdētus vārdus, kāda raksta nosaukums ir „Par dzīparu maderēšanu un sieviešu apģērbu senākos laikos".
Aktīvs 1905. gada revolūcijas ideju atbalstītājs. Kad P. Blaus iesaistījies 1905. gada aktivitātēs, daudzi ērglēnieši brīnījušies, kā tik kārtīgs cilvēks tā varot aizrauties. „Tava „Jātnieka dziesma" (Hervēga dzejas tulkojums) 1905. gadā kā liesma pārņēma visu Latviju. Latvijas dēļ tu zaudēji mantu, mājas, mieru, laimi. Par taisnību un tiesībām tu cīnījies kā bruņinieks, bez bailēm un bez viltus" (K. Skalbe). Nonākot soda ekspedīcijas uzmanības lokā, P. Blauam jādodas emigrācijā. Viņš nokļūst Šveicē un Cīrihes universitātē apmeklē lekcijas, kas dod tiesības vēlāk strādāt par miertiesnesi Alūksnē un notāru Jūrmalā. Bet pirms atgriešanās Latvijā 1909. gadā tiek apcietināts Harkovā, draud nāvessods, vien pateicoties Ērgļu un Vecpiebalgas draudzes mācītāju liecībām, tiek attaisnots.
Žurnālists. P. Blaus strādājis laikrakstā „Latvija", bijis laikraksta „Jaunais Vārds" un „Baltijas Ziņas" redaktors, čakls almanaha „Jaunā Raža" līdzstrādnieks, un pats atzinis, ka žurnālistika ir viņa sirdslieta. Varbūt tieši žurnālistika rosināja veidot lakonisku, sentencēm bagātu valodu: „Tas, ko citi tev paskaidros,/ Tev liela prāta neiedos,/ Caur to, ko atradīsi pats,/ Tev apskaidrosies prāts un skats."
Sabiedrisks darbinieks. Viens no latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības dibinātājiem 1917. gadā, bijis arī tās pirmais priekšsēdētājs. No 1923. gada bijis rakstnieku un žurnālistu pils pārvaldnieks Siguldā. Siguldas grāfs – tā viņu dēvēja rakstnieki. Jānis Grots ir teicis, ka P. Blaua „ierašanās bij vienmēr it kā patiesa, silta, ar nolūku nesagatavota svētku diena, it kā klusa un dziļa atdzimšana".
Dzejnieks. Dažādos gados sarakstītie dzejoļi sakopoti vairākos krājumos: „Asnu mēnesis", „Silti vēji – agras salnas", „Miglas tēli", „Starp pagātni un nākotni" (visi krājumi izdoti 1912. gadā), „Ziemas diena" (1914), liroepiski darbi „Ādams" un „Maharadža Visvamarga" (1924). Dzejas temati – mīlestība, cilvēka dvēseles atklāsme, daba, pasaules notikumi, Latvijas valsts izveidošanās – kļuva tuvi daudziem lasītājiem. „Pēteris Blaus, viens no klusākiem un savrupākiem sava laikmeta dzejniekiem, mīlējis savu tautu un brīvību" (P. Ērmanis).
R. Blaumaņa domu un laika biedrs. R. Blaumaņa kopoto rakstu sējumos atrodamas 20 vēstules, adresētas P. Blauam. Tās rakstnieks sūtījis no 1889. gada līdz 1906. gadam. Te lasām par tā laika notikumiem, pārdomām par dzīvi, vēlmi uzzināt P. Blaua domas par sarakstītajiem darbiem. R. Blaumanim svarīgs bijis drauga vērtējums, tas izlasāms rindās: „Tu esi labs kritiķis nevis tādēļ, ka Tu mani briesmīgi lielī, bet tādēļ, ka Tu rakstnieku centies saprast un arī saproti."
Sausnējas pagasta Liepkalnē P. Blauam veltītā piemiņas plāksne pie „Vecpriekšēnu" mājām (atklāta 1989. gadā) vienmēr atgādinās par cilvēku, kura devums latviešu kultūrā nav aizmirstams.