Jau kopš 2006. gada Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā neformālā gaisotnē sabiedrībai piedāvā dialogu par Latvijai nozīmīgām tēmām Eiropas Savienībā. Tās apvienotas sarunu ciklā „Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases". 2009. gadā sarunu cikla ietvaros norisinājās septiņas diskusijas Rīgā, kā arī deviņas diskusijas Latvijas reģionos. Tāpat kā pērn, arī šogad viena no vietām, kur īstenojās šīs sarunas, bija Madona.
28. oktobrī Madonas novada bibliotēkā Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā diskusijā „Krīze: samelstais un faktiskais" ar Madonas iedzīvotājiem tikās eksperti dažādās jomās: Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietniece Juta Strīķe, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Baiba Paševica, filozofe Māra Kiope un diskusijas vadītājs Igors Šuvajevs. Diskusijas mērķis bija paraudzīties pašiem uz sevi, apzinoties risināmās problēmas, un rast jaunas idejas krīzes pārvarēšanai.
Antropoloģiska katastrofa
Iesākot sarunu, Igors Šuvajevs uzsvēra, ka iepriekš savā rakstā (26. oktobra laikrakstā „Stars") viņš teica, ka krīzes Latvijā vēl nav, šobrīd autors sliecas domāt, ka krīze pamazām tuvojas, turklāt runa ir ne tik daudz par krīzi, kā drīzāk par antropoloģisko katastrofu.
Filozofa domu no sava redzes leņķa centās komentēt eksperti.
– Ja raugāmies uz šābrīža situāciju nodarbinātības jomā, jāatzīst, ka problēmas ir nopietnas un dziļas, – neslēpa Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Baiba Paševica. – Bezdarbnieku skaits Latvijā sasniedz 164 tūkstošus cilvēku. 30 procentu no viņiem ir ilgstoši bezdarbnieki, kas nozīmē, ka šie cilvēki bez darba ir ilgāk par gadu. Kādas sekas tas atstās uz ģimenēm un bērniem, redzēsim tikai ilgākā laika posmā. No otras puses – krīze ir izaicinājums, lai pārdomātu, ko savā dzīvē esi darījis ne tā, kāpēc esi nonācis šādā situācijā. Manā skatījumā, krīze ir izaicinājuma laiks darīt ko jaunu. Pārdomāt, saņemties, pieņemt drosmīgus lēmumus un rīkoties.
KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe terminam „krīze" piepulcēja jēdzienu „korupcija". – Krīze un korupcija iet roku rokā, jo korupcija ir viena no krīzes sekām, – komentēja eksperte. – Ja runājam par lieliem vīriem augstos amatos, korupcija visdramatiskākajā veidā ir tad, ja attiecas uz visiem iedzīvotājiem, un to tad varam apzīmēt kā valsts sagrābšanu. Tas nozīmē, ka cilvēki, atrodoties augstos amatos, pielāgo likumus un lēmumus savām personīgajām vajadzībām, savam biznesam. To apkarot ir ļoti grūti, jo šie cilvēki likumu nevis pārkāpj, bet izveido visu tā, lai viņu nepareizās darbības būtu likumīgas. Šādā situācijā vienīgā izeja, kā pret to cīnīties, ir žurnālistu un sabiedrības aktivitāte. Sabiedrībā ir jābūt pieprasījumam pēc amatvīru politiskās atbildības un godīguma.
Juta Strīķe piebilda, ka augstos amatos bieži nonāk cilvēki, kuru kompetence neatbilst amatam. Tādējādi rodas plaisa starp bagātiem un ne tik bagātiem cilvēkiem, un tas tikai pastiprina krīzes situāciju. Eksperte aicināja iedzīvotājus neklusēt par aizdomām par korupciju un sniegt informāciju KNAB – ļoti daudzas skaļas aizturēšanas ir sākušās tieši ar informāciju no iedzīvotājiem.
„Esam radījuši pastkartītes, kur attēlots korumpanta dzīves cikls. Kā cilvēkam klājās laikā, kamēr viņš nebija korumpēts, kā – tad, kad kļuva korumpēts, un kas notika pēc tam, kad lieta nāca gaismā. Akcijas būtība ir šāda: ja jūtat, ka kāda persona rīkojas negodīgi vai, jūsuprāt, ir korumpēta (dzīves līmenis neatbilst ienākumiem, un nav izskaidrojams, kāpēc), varat uzlīmēt kartītei pastmarku un aizsūtīt šim konkrētajam cilvēkam."
Filozofe Māra Kiope norādīja, ka vārds „krīze" sen vairs neko nepasaka. Krīzes ir tik dažādas (ekonomiskā, laulības dzīves, pusmūža, globālā), un šis vārds neraksturo situāciju, kādā šobrīd atrodas Latvijas sabiedrība. Katastrofa, ko slēpj vārds „krīze", ir pašā cilvēkā. Un no tā cilvēks var atbrīvoties, ja domā par lietām, izveidojot savu vērtību prizmu, tādu attiecību kārtošanas veidu, kas saistīts ar komunikāciju, dalīšanos labajā.
„Svarīgākais aspekts ir tas, kādi esam mēs paši. Ir jāiedziļinās sevī, lai pārdomātu par to, kas ir manas vērtības. Tad varēsim būt paraugs vai stabils vērtību orientieris arī citiem. Ja kāds savos izteikumos, vērtējumos var dot aizmetņus domāšanai un citi pēc tam sāk izvērtēt, kā būtu pareizāk rīkoties, tas ir veids, kā pārvarēt cilvēku katastrofu."
Filozofe norādīja, ka ir jāapzinās, ka notikušas izmaiņas un cilvēkos ir nobremzēts dzīves spēks. Turklāt tas nav tāpēc, ka samazinājusies naudas plūsma, iztikas līdzekļi un darbs (lai gan arī šie faktori ietekmē), tas, kas cilvēkus savažo, ir pastāvošais sabiedrisko attiecību kārtošanas veids. Katastrofas iemeslus runātāja rosināja rast sevī. „Latvijā šobrīd nav apstākļu, kas mūs apspiestu politiski. Tas, no kā nāk mūsu bremzes un cenzūra, esam mēs paši."
Par darbu un pabalstiem
Sarunas vadītājs Igors Šuvajevs, testējot klātesošos, vaicāja, kāpēc šajā zemē vispār ko darīt. – Ja starp mani un valsti sadarbības nav, es izvēlos nedarīt neko, – uz debatēm provocēja filozofs.
Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Baiba Paševica uz to teica, ka no darba devējiem nereti skan pārmetums, ka cilvēki, kas ir bez darba, strādāt tomēr nevēlas. „Viņiem pietiek ar pašvaldības piešķirto pabalstu. Tādā situācijā – no vienas puses – valsts slinkošanu it kā veicina, bet – no otras puses – krīze ir izaicinājums nevis palaisties slinkumā vai atkarībā no apreibinošām vielām, bet piecelties un sakārtot kaut savu sētu. Iniciatīvai darīt ir jānāk no paša cilvēka."
Baiba Paševica piebilda, ka vienmēr mūsu sabiedrībā ir arī cilvēki, kam pabalsts nepieciešams objektīvi. Šiem cilvēkiem palīdzība ir jāsniedz.
Par pabalstu izmaksāšanu trūcīgajiem iedzīvotājiem savos novērojumos dalījās madoniete Lija Moroza: – No pieredzes varu teikt, ka pabalstu saņēmēji dalās divās lielās grupās: vieni ir tie, kas apstākļu dēļ nonākuši trūkumā, pabalstu saņem un ar pateicību to pieņem, tajā pašā laikā domā, kā no situācijas izkļūt. Otra grupa, kas saņem pabalstus, uzskata, ka tie viņiem pienākas mūžīgi mūžos, un neko citu arī nedara. Minēšu piemēru – ģimenē ir divi jauni cilvēki, divi mazi bērni. Bērnus pieaugušie aizved uz bērnudārzu, sociālais dienests par to samaksā, bet vecāki visu dienu nodirn pie televizora. Par sakņu dārzu viņi nedomā, par darbu arī ne.
– Pabalsti daļai cilvēku ir nepieciešami, bet, ja tos regulāri piešķiram, mēs degradējam šo cilvēku domāšanu, – secināja runātāja.
Vai „simtlatnieku" programma līdzīgā veidā nav darba degradēšana, un cik ilgi šī programma turpināsies – uz to atbildi sniedza Baiba Paševica: – „Simtlatnieku" programma ir īstermiņam. Tā faktiski ir sociāls atbalsts pašreizējā situācijā.
Programma tika uzsākta pagājušā gada decembrī, pirms tam bija pasākums, ko zinām ar nosaukumu „algotie pagaidu sabiedriskie darbi". Līdz nākamā gada 31. decembrim turpināsies „simtlatnieku" programma, nākamā gada laikā, domāju, atgriezīsimies pie iepriekšējās prakses.
Korupcija un ziņošana
Atgriežoties pie tēmas par ziņošanu, Igors Šuvajevs atgādināja: – Jautājumā par korupciju nonācām pie atziņas, ka bez sabiedrības iesaistīšanās nekas nav paveicams. Līdz ar to sabiedrības pārstāvji ir aicināti ziņot kaut anonīmi. No ētiskā aspekta tas gan nav nekas labs…
Juta Strīķe argumentēja, ka nav nekā ļaunāka par vienaldzību un visa pieņemšanu. „Ziņošana šai gadījumā ir sadarbība, palīdzēšana saviem līdzpilsoņiem. Ja pieverat acis un neko nedarāt, tas nozīmē, ka redzēto atbalstāt. Smagos noziegumos, kāda ir kukuļņemšana, pie atbildības tiek saukts arī cilvēks, kas zina, bet neinformē."
KNAB pārstāve piebilda, ka neviens korumpants nekad nav sācis ar to, ka paņēmis miljonu. „Man ir kolēģi, kas saka: „Sitiet sivēnus, kamēr tie ir mazi", jo pieķertam korumpantam būs liegta iespēja kļūt par korumpētu ministru vai premjerministru."
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 04.11.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto