Lasot interneta vietņu lietotāju komentārus pēc rakstiem, kas saistīti ar tādu vai citādu pastrādātu noziedzīgu nodarījumu, kuros parasti dominē vēlme uzzināt konkrētā gadījuma „varoņa" vārdu, radās nelielas pārdomas. Nesen bija gadījums, kad sērijveida zādzības izdarīja pusaudži, nozagtās mantas tālāk pārdodot. Saviem vecākiem viņi skaidroja, ka mantas pie viņiem atstājuši draugi, un vecāki to neapstrīdēja.
No vienas puses, gluži dabiska ir iedzīvotāju vēlme un tiesības zināt un pazīt vaigā „savus varoņus". No otras – mūsu valstī par vainīgu atzīst un spriedumu lietā pieņem tikai un vienīgi tiesa. Viss pārējais (lai cik konkrēts un pašsaprotams liktos) pirms tam ir tikai un vienīgi pieņēmums. (Pat aizdomās turamā vaļsirdīga atzīšanās tiesā netiek uzskatīta par pierādījumu, ja to neapstiprina lietas materiāli.) Arī pēc šī secinājuma varētu iet divus ceļus: visbiežāk vienalga atrodas kāds, kas par notikušo ir pietiekami labi informēts, lai nāktu klajā ar paziņojumu (kaut vai interneta vidē). Otrs – mūžsens kā pati pasaule: netiesā un pats netiksi tiesāts. Kurš no mums ir bez grēka, lai met akmeni pirmais… Turklāt, ja runājam par informācijas publiskošanu un nepilngadīgām personām – likums pusaudžus īpaši aizsargā. Mēs nedrīkstam viņu vārdus oficiāli publiskot arī pēc tiesas sprieduma, un tiesas sēde, visticamāk, arī notiks aiz slēgtām durvīm (ar domu, ka pieaugušajiem jāsargā bērna psihe).
Pastāv vēl kāda dilemma, kas saistīta tieši ar gadījumu, kad bērni pārdod zagtās mantas. Kuri varoņi mums būtu vairāk jāpazīst? Tie, kas gāja un zaga, vai tie, kas zagto vēlāk pirka? Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma – tas nu ir pilnīgi skaidrs. Un ko domā vecāki, kuru bērniem pēkšņi uzrodas brīvi naudas līdzekļi, jaunas drēbes un naudīgas kompānijas?
Ja pārdošanai zog bērns, tad skaidrs, ka puve ir jau serdē. Bērns „pēc pieprasījuma" sniedz pakalpojumus pieaugušo pasaulei.
Ja runājam par policijas ziņu jēgu kā tādu. Esmu dzirdējusi cilvēkus apgalvojam, ka nav jēgas no policijas ziņām, ja tajās nav lasāms vainīgā vārds, dzīvesvieta, mašīnas numurs un tamlīdzīgi. Ziņas rakstot, es domāju vienīgi par iespēju informēt, tādējādi brīdinot tos, kas dzird, redz vai klausās. Ja kaut viens, uzzinot, ka minētajā ceļa posmā noticis nelaimes gadījums, samazinās ātrumu, ja kaut viens, šķērsojot ceļu pa gājēju pāreju, paskatīsies uzmanīgāk, ziņa būs sasniegusi mērķi.
No nelaimes diemžēl neviens nav pasargāts. Tāpēc brīdī, kad tā notikusi, kad iekšā viss „vārās", cilvēks ar foto, video kameru vai bloknotu (lai izplatītu informāciju par notikušo plašsaziņas līdzekļos) vismazāk tiek gaidīts. „Mēs rādām, lai tas vairāk nenotiktu." Mana atbilde uz šo apgalvojumu: „Kad ar tevi tas notiks, noteikti piezvani. Es aizbraukšu, nofilmēšu, uzrakstīšu un visiem parādīšu."
Līdz šim vēl neviens nav zvanījis…
Autore: DACE JUKĀMA,
Vidzemes reģiona Kārtības policijas biroja
Prevencijas grupas vecākā inspektore