Līdz šim biju pilnīgi pārliecināta, ka nekad neaizbraukšu un neredzēšu, kā dzīvo tur, „pāri dīķim", bet pasaule ir maza, vēl mazāku to padara cilvēciskās saites.
Šoruden, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam, kopā ar Inesi Berķi, Jēkabpils muzeja direktori, biju Kanādā. Mūs sagaidīja tekstilmāksliniece Vita Plūme (viņas darbu izstādes Madonā notika 1990. gadu sākumā un 2012. gadā). Kopā pabijām Toronto, Otavā un Montrealā – Austrumu krastā, bet tad lidoju pāri visai valstij uz Rietumu krastu, lai Kalgari apciemotu mūsu novadnieci tekstilmākslinieci Inesi Birstiņu.
Vita Plūme bija parūpējusies, lai mēs tiktos ar Kanādas latviešu sabiedrību Toronto, Otavā un Montrealā, apskatītu muzejus ne tikai kā parastie skatītāji, bet arī kaut nedaudz ielūkotos muzeju krājumos, uzzinātu, kā tur veidojas muzeja un apmeklētāju attiecības. Muzeji ļoti daudz uzmanības velta izglītošanas darbam, atvēl tam īpaši pielāgotas telpas, piesaista speciālistus un brīvprātīgos. Brīvprātīgo darbs Kanādā ir ļoti populārs. Apmeklējām arī vairākas mākslas augstskolas ar apskaužamu tehnisko aprīkojumu.
Kanāda ir viena no „jaunās pasaules" valstīm, tādēļ katru reizi izdzirdot, ka Krustpils pils celta 1237. gadā, kanādieši cieņas pilnā bijībā noelsās. Bet vēstures liecības viņi cenšas saglabāt – par spīti ekonomiskās lietderības loģikai 100 gadu vecu ēku pārvieto no panīkušas nomales, kur paredzēta plaša celtniecība, uz pilsētas centru. Dažādās 19. gs. ēkās iekārtojas mākslas galerijas, mācību iestādes, restorāni vai tās tiek papildinātas ar laikmetīgām piebūvēm, kļūst par muzejiem, kā, piemēram, Kalgari topošais Mūzikas muzejs apbūvēts ap kādreiz ļoti populāru džeza klubu. Viscaur jūtama franču dzīves izjūta, kaut pārsvarā valda angļu valoda. Gan attieksmē pret kultūru, abu valodu sajaukumā, gan daudzajos sadzīves sīkumos. Šīs abas gadsimtiem konkurējošās kultūras ir iemācījušās pastāvēt blakus, kaut ik pa laikam franču daļa, Kvebekas novads, izsaka savas pretenzijas uz neatkarību no Kanādas. Cik pamatoti un pārdomāti, to rādīs laiks.
Muzeji glabā liecības par to, ko eiropieši atrada jaunajā kontinentā – milzīgas dabas bagātības, pamatiedzīvotāju pietāti pret dabu, vietējo vērtību sistēmu, tradīcijas, smalku amata prasmi, gaumi, māksliniecisko iztēli, labticību un to, ko ieveda no Eiropas – jaunus materiālus, tehnoloģijas, citu vērtību sistēmu, kristīgo ticību. Lielākā daļa pamatiedzīvotāju vēl aizvien 21. gadsimtā dzīvo rezervātos, saņem valsts pabalstu, ar kuru var izdzīvot un nodzerties – kā tas visbiežāk arī notiek. Ja, piemēram, inuīts (viena no lielākajām ciltīm) grib dzīvot kā „baltais cilvēks" ārpus rezervāta, viņš vairs nesaņem valsts pabalstu (simboliska maksa par nozagto zemi). Kanādas sabiedrībā tomēr ir jūtams kauns, parāda nasta, kuru sagādājušas iepriekšējās paaudzes, mānot labticīgos iezemiešus, nodzirdot tos, izmantojot cilšu savstarpējās sarežģītās attiecības, atņemot zemi, atraujot bērnus no ģimenēm un cilts tradīcijām, it kā labos nolūkos – lai izglītotu kristīgajās skolās. Šodien Kanādas pamatiedzīvotāji cenšas saglabāt un attīstīt to, kas vēl saglabājams. Reizi gadā viņi tiekas Kanādas galvaspilsētā Otavā uz lieliem svētkiem, kuros ir gan seno rituālu atskaņas, gan šodiena, esot pat iecerēts viņu pašu veidots kultūras centrs – muzejs.
Daudzos lielajos Kanādas muzejos ir īpašas pamatiedzīvotāju kultūrai veltītas bagātas ekspozīcijas, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas un unikālos krājumus (vēl līdz galam neizpētītus). Arī Kanādas Nacionālajā mākslas galerijā Otavā redzama viņu savdabīgā mūsdienu māksla, bet tas ir „baltā cilvēka" viedoklis. Lielu vietu muzejos ieņem Tuvo un Tālo Austrumu, Āfrikas un citu eksotisko zemju dārgumi.
(Turpinājums sekos)