(Sākums 29. un 30. decembra numurā)
Brauciena galvenais mērķis bija Kalgari, lai iepazītos ar mūsu novadnieci, tekstilmākslinieci, Madonā 1942. gadā dzimušo Inesi Birstiņu (dz. Dzelme), kas 1944. gadā kopā ar vecākiem emigrēja no Latvijas uz Vāciju, tad uz Austrāliju. Ineses māte Erna Dzelme (dz. Bērziņa, 04.10.1906. g. Ļaudonas pagasta Ķikuros-01.01.2003. g. Kalgari, Kanādā) bija māksliniece un literāte, 1932. g. beigusi Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Trimdā viņa vairāk zināma kā dzejniece un rakstniece ar pseidonīmu Erna Ķikure. Ineses jaunākā māsa Dzidra (dz. 1946. g. Vācijā, prec. Mičele (Mitchell)), gleznotāja un grafiķe, dzīvo Austrālijā. Pirmās ziņas par Inesi Birstiņu guvu no Madonas muzeja speciālistes Daces Zvirgzdiņas, kas jau daudzus gadus vāc materiālus par Ernas Ķikures daiļradi un viņas ģimeni.
Inese Birstiņa studēja franču filoloģiju Sidnejas universitātē, jo jaunākā māsa Dzidra tik pārliecinoši darbojās mākslas virzienā, ka likās – jādara kaut kas cits. Bet laika gaitā krājās redzes pieredze un gribēšana arī pašai izpausties mākslā. Pamazām no tradicionālajām aušanas tehnikām līdz filcēšanai, līdz figurālu kompozīciju cikliem, personālizstādēm Kanādā, ASV un Brazīlijā, starptautiskām izstādēm Eiropā I. Birstiņa iekļāvās 1970.-1980. gadu pasaules tekstilmākslas ideju un izteiksmes plūsmā ar savu temperamentu, materiāla un krāsu izjūtu. Viņas darbi iekļauti nopietnos tekstilmākslai veltītos izdevumos. Pasniedzējas darbs mākslas augstskolā Montrealā, darbošanās Banfa mākslas centrā netālu no Kalgari, meistarklašu un galeriju vadīšana – tas bijis ļoti spraigs darba periods.
Inese Birstiņa ir pasaules cilvēks, lai gan klusa un atturīga, it kā nomaļus stāvoša, viņa izjūt kopīgo pulsu un dzīvo līdzi mākslas norisēm. Viņa apzinās savu vietu un varēšanu. Ir izbaudījusi krasās pārmaiņas cilvēku, arī mākslinieku savstarpējās attiecībās, kas ir likumsakarīgas labklājības līmeņa kāpumam. Cits laikmets, citas vērtības? Bet vai jaunas vērtības, varbūt nevērība pret citiem, šauru mērķu prioritāte arī mākslas pasaulē?
Mēs daudz staigājām pa Kalgari, galvenokārt pa centru, kur ielās ir daudz mākslas darbu, muzeju, galeriju, top jauns mūzikas muzejs, labiekārtota krastmala ar oriģinālu gājēju tiltu un – man par pārsteigumu – bezpajumtnieku patversme, kura izskatās pēc pils. Pilsēta pašlaik ļoti strauji mainās – centrā cita pēc citas izaug augstceltnes, bet samērīgi augstas, katra ar savu raksturu, vecās nomales tiek nojauktas, to vietā – jauni privātmāju rajoni kilometriem tālu. Cilvēks tomēr grib savu noslēgto pasaulīti.
Man bija unikāla iespēja pabūt kāda dizainera, I. Birstiņas kolēģa Nelsona, veidotā dzīvoklī Kalgari, kurā izpaužas viņa interese par senajiem mūzikas instrumentiem un 60.-70. g. dizainu. It kā grūti savienojamas lietas, bet, ja tas iet caur vienu cilvēku, viss ir pārliecinoši un, galvenais, jūtams, ka šeit tiešām dzīvo cilvēks ar skaidru apziņu par savu vietu pasaulē. Piedevām viņš veido smalku poligrāfijas dizainu, spēlē ērģeles, savus senos instrumentus un dod pajumti citiem māksliniekiem. Bijām klāt viņa īrnieka mākslinieka Krisa Krana (Chris Cran) darba procesā – kad atklājās līdz šim tehniski apslēptā iecere.
Nozīmīgas mākslas galerijas un mākslinieku rezidences atrodas 100 vai 200 km attālumā no Kalgari. Braucām divas stundas (tas tāds sīkums), lai apskatītos Krisa Krana darbu izstādi mākslas galerijā Letbridžā (Lethbridge). 2017. gadā Otavas Nacionālajā mākslas galerijā būs viņa personālizstāde.
Kad staigājām pa „dinozauru ieleju", Inese jūsmoja par tūkstošgadīgo māla slāņu smalkajām pelēko toņu niansēm, un es neviļus nodomāju – tā jūsmot par pelēko var tikai latvietis. Iespējams, man nav taisnība.
Jūtos gandarīta par šo braucienu, jo mana ideja par Ineses Birstiņas izstādi Madonā ir jau nopietni ieplānota 2017. gada rudenī. Piedevām tā būs ģimenes izstāde, jo neklātienē piedalīsies arī Erna Ķikure ar savu dzeju un Dzidra Mičele ar saviem darbiem. Iespējama tikšanās ar abām māksliniecēm klātienē.