Šogad aprit 70 gadu kopš 1941. gada 14. jūnija, kad vairāk nekā 14 tūkstoši gan jaunu, gan vecu cilvēku, kuri nebija neko sliktu nodarījuši padomju varai, tika izvesti lopu vagonos uz Sibīriju.
Esmu dzimis 1936. gadā Daugavpilī tiesneša un mājsaimnieces ģimenē. 1940. gadā Daugavpilī bija Dziesmu svētki, kuros bija paredzēta prezidenta K. Ulmaņa piedalīšanās un uzruna, mamma man pateica, ka es varēšu redzēt prezidentu. Diemžēl tā bija pirmā reize, kad teiktais nesakrita. Pie mums bija atbraukušas senatora Jāņa Ankrava sieva Olga un meita Lidija Ankrava – vēlāk Vasiļevska. Senators taisījās braukt delegācijā ar K. Ulmani. Pirms Dziesmu svētkiem tika paziņots, ka valsts darīšanu dēļ prezidents nevar ierasties. K. Ulmaņa uzrunu pārraidīja pa radio. Vairākas reizes tika nodziedāta valsts himna. Autobusā braucot uz pilsētu, cilvēki bija satraukti un raudāja. Otrajā dienā mana ģimene brauca uz Sarkaņiem uz laukiem, arī vilcienā cilvēki bija satraukti un raudāja. 1940. gada rudenī tēvu Aleksandru no darba atlaida, un mēs dzīvojām Bākos. Man bija prieks, ka tētis katru dienu bija mājās, un mēs kopā cēlām un labiekārtojām dārza māju, taisījām bišu rāmīšus. Man ļoti patika palīdzēt tētim, un viņš no rīta līdz vakaram bija kopā ar mani, kas nenotika Daugavpilī, kur mani uzraudzīja mamma.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 14.06.2011.
Autors: JĀNIS ANKRAVS