10. maijs Madonas novada bibliotēkā tika atvēlēts tikšanās mirkļiem ar Sandiju Semjonovu un Egilu Helmani. Viņi dalījās ar vēstījumu par mums tik tālo un nezināmo zemi Afganistānu.
Latvijas TV „karsto punktu" žurnālists S. Semjonovs uz Afganistānu devies, lai veidotu sižetus. Ceļojumos turp ar fotoaparātu vairākkārt devies arī E. Helmanis.
Kādēļ braukt? Tā ir sava veida piepildījuma meklēšana šeit pierastajai dzīvei. Izveidotā un pierastā vidē cilvēks kļūst slinkāks, sliktāks, veidojas niķi un stiķi. Rutīna nogalina cilvēkā mīlestību, kardināli mainot vidi, var sakārtot sevi. Tur esi balta lapa, ne konti, ne partijas nav būtiski. Tur neesi nekas. Tu sāc savu balto lapu pierakstīt no jauna. Kad atgriezies – esi ieguvis pusaudža jūtīgumu, tu paskaties uz visu no cita skatpunkta. Izaicinājumi, piedzīvojumi, riska robeža ar katru gadu paliek mazāka, jo tu ieskaties savu bērnu acīs un saproti, cik tev riskēt.
Par viesmīlību, mājām un paražām. Mājās saimnieks simtprocentīgi atbild par tavu drošību. Cienājot viesi, vecākais dēls stāv blakus un ik pa laikam pasniedz dvieli, kur noslaucīt rokas. Tēju lej mazos trauciņos, jo uzskata, ka tā viesim tiek izrādīta uzmanība un atvēlēts saimnieka laiks, uzmanot, lai trauciņš ir pilns. Pa to laiku sievietes ir nospodrinājušas viesa kurpes. Mājās – draugs, kam izrāda cieņu, bet aiz sliekšņa var arī nogalināt.
Lai cik viņi būtu nabadzīgi, gods ir svarīgāks par visu. Pašlepnuma nezaudēšana. Pāri visam – ticība. Mēs viņu izpratnē esam neticīgie: ja padzeram ūdeni no viņu akas, spainis ir jāizlej, jo ir padzēries neticīgais.
Par vecākiem. Attieksme pret vecākiem ir svēta. Pirmajā vietā vienmēr būs vecāki, tikai tad sieva, bērni. Visus svarīgos lēmumus pieņem vecāki. Ģimene ir liela, brāļi, māsas. Viņi zina un novērtē dzīvības vērtību. Par spīti ilgstošiem nemieriem, iedzīvotāju skaits ir dubultojies. Ir paaudze, kas tikai karo. Vecvecāki nodarbojas ar bērniem, kamēr citi strādā uz lauka, audzē opija magones. Magoņu valsts – narkotiku nauda.
Par sievietēm. Daudzsievība ir turīgāku cilvēku sava veida izrādīšanās, jo jau divas sievietes mājās ir nemiers, sarežģītāka ikdiena, konkurence savā starpā. Braucot mašīnā, ja vīrietim pietrūks vietas, sievieti var ielikt bagāžniekā vai uzsiet uz jumta. Ikdienā jūtama viduslaiku attieksme jeb – kā pret mājdzīvnieku, sieviete – saimnieka īpašums. Ja sieviete uzdrošinājusies aizbēgt no savām kāzām, viņu var nomētāt akmeņiem. Vīrieši un sievietes – divas atdalītas pasaules, pat kāzas svin atsevišķās telpās. Iešana uz aku 6-8 km attālumā pēc ūdens vai strautu – mazgāt drēbes – atbrīvo, dod iespēju satikties ar citām sievietēm. Kad Rietumu palīdzības ietvaros ciemā tika uzbūvēta aka, tas nemaz tā neiepriecināja, kā mēs varētu domāt. Dodoties ārpus mājas, sievietes patvērums ir parandža. Sajūtu slieksnis – tikai parandžas atsegta potīte, ko var pamanīt, sievietei paejot garām ar smagu nesamo uz galvas.
Par bērniem. Daudz bērnu, bet maz bērnības: piecgadīgi bērni jau strādā, mazgā sev drēbes. Mācības norit vasarā, klajā laukā, viena pildspalva uz četriem bērniem. Meiteņu skolā – 400 meiteņu, milzīgs klusums, aiz viņu mugurām – skolotāja ar rīkstēm. Pretstats ar mūsu skolu pārspīlēto brīvību un troksni. Vedot ziedojumu dāvanas, jāprot izvērtēt, ko labāk sūtīt, jo var arī nesaprast. Piemēram, burtnīcas ar trim sivēntiņiem uz vāka būs apvainojums un atgādinās par netīrīgiem dzīvniekiem. Katra ziedojumu dāvana jānodod tiešajiem adresātiem: konfekšu paciņa jāattaisa un jāizdala bērniem, tāpat mācību piederumi, jo, nododot starpniekiem, nav garantiju, ka šīs lietas netiks aiznestas uz tirgu. Redzētais mudinājis vākt Latvijā ziedojumus afgāņu bērniem: pildspalvas, burtnīcas, mācību piederumus. 2010. gadā E. Helmanis un S. Semjonovs devās uz Afganistānu, lai tos nogādātu. Skolas piederumi tika atdoti kādai Maimanas piepilsētas meiteņu skolai. Pateicībā par ziedojumiem 2011. gadā uz Latviju atceļoja šīs skolas meiteņu zīmējumi. Zīmējumu izstādi varēja aplūkot Ārlietu ministrijā un Ogres 1. vidusskolā.
Kalni, karš, spriedze. Mežonīgā daba, kalni arī cilvēkos rada zināmu mežonīgumu. Pierodi dzīvot izdzīvošanas režīmā, lomas ir sadalītas. Kad karavīri atgriežas mājās, ilgu laiku netiek galā ar sevi, sākas depresija, citi izdara pašnāvību. Kara apstākļos pierasts, ka labais-ļaunais ir nošķirti jēdzieni, ikdienā jātiek galā ar sevi, citiem, kur viss ir vienlaicīgi un vienuviet, arī vienā cilvēkā, arī pašam sevī.
Ierodoties Meimanā, S. Semjonovs un E. Helmanis saskārušies ar terorakta sekām – bija uzspridzinājies terorists, bojā gājuši 40 cilvēki. Neviens tālāk nepavada, policija neriskē, pašiem jāuzņemas atbildība par savu dzīvību. Tad ir jāpārvērtē savas bailes, jāatrod vīrišķība, drosme, jēga riskēt, misijas apziņa. Pie katra spēcīgāka trokšņa var mesties skriet vai krist uz zemes, lai paglābtos. Nervi ir uzvilkti kā stīgas, uz tiem var spēlēt.
Kas tur šķiet nepieņemami? Grūti pieņemt plova ēšanu ar ne pārāk tīrām rokām, trauku mazgāšanu notekgrāvī.
Bēgļi. Amerikas un Eiropas vēlme Austrumu zemēs ko mainīt izraisa pretreakciju. Mēs gribam noteikt, kā viņiem dzīvot, bet aizmirstam, ka esam tur tikai viesi. Nebūs svešu bumbu, nebūs bēgļu! Viņiem ir savas paražas, savi tikumi, nevajag iejaukties! Rietumu visatļautību viņi nevar pieņemt ne tur, ne šeit. Ja necienām citās valstīs mieru, kaut nosacītu, viņi šeit necienīs mūsu paražas.
Kas paglābs Latviju? Nabadzība un aukstums. Latvija var būt bēgļu tranzītvalsts. Ja viņi bēg projām, nevajag viņus meklēt. Būtu labi, ja mēs prastu atšķirt, kam patiešām vajadzīga palīdzība.
Ieceres. Sākot ar martu, trešdienās pusastoņos vakarā LTV1 skatāms jauns raidījumu cikls „Deviņdesmitie", ko vada Gundars Rēders. Sandijs Semjonovs kopā ar kolēģiem strādā pie raidījumu veidošanas. Pēdējais viņa „karstais punkts" bija Somālija, bet Egils Helmanis 13. maijā devās uz Irāku.
Līdz 31. maijam Madonas novada bibliotēkā apskatāma Egila Helmaņa fotogrāfiju izstāde „Atvadas no Afganistānas". Tās tapušas ceļojumu laikā no 2007. līdz 2013. gadam. Kā vēsta autors: „Šī izstāde ir kā ceļojums laikā un telpā. Atrodoties Afganistānā, ir izjūta, ka esi nonācis viduslaikos. Izstādes mērķis ir likt cilvēkiem aizdomāties par to, cik patiesībā labi dzīvojam un sūkstāmies par maznozīmīgām likstām, nenovērtējot to, kas mums ir. Apstākļi, kādos dzīvo afgāņi, ir pavisam citi. Fotogrāfijās var redzēt cilvēku portretus, sadzīviskas ainas, arī bērnus un viņu rotaļlietas, kas ir pavisam vienkāršas, lielākoties paštaisītas. Zem fotogrāfijām nav parakstu. Neesmu mākslinieks un nepretendēju uz mākslas izstādi. Tā ir foto fiksāža. Esmu fiksējis mirkli, ko vēlos parādīt Latvijas iedzīvotājiem."
Stāstījumā ieklausījās SARMĪTE RADIŅA