21. augustā 70 gadu jubileju svinēja Madonas pilsētas 1. vidusskolas sporta skolotājs un treneris, pie kura uzaugusi ne viena vien Latvijas slēpošanas un biatlona izcilība, – Egils Ziņģītis.
29. augustā sveikt treneri, kā arī kopīgi tikties „Smeceres silā" pulcējās vairāki bijušie Egila Ziņģīša audzēkņi. Viņu vidū – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesors Juris Grants, Carnikavas sporta centra vadītājs un bijušais olimpietis Roberts Raimo, Latvijas Biatlona federācijas viceprezidents un četrkārtējs olimpisko spēļu dalībnieks Gundars Upenieks, Latvijas Biatlona federācijas prezidente Baiba Broka, sporta ārsts Andris Vāvere, Madonas pilsētas 2. vidusskolas sporta skolotājs Jānis Lejiņš, viens no iepriekšējo gadu labākajiem Latvijas slēpotājiem Aigars Kalnups u. c.
Skolotāja audzēkņi jubilejas pasākumā pastāstīja par tiem dzīves ceļiem, kuri viņus savulaik saveduši kopā ar Egilu Ziņģīti. Daudzos gadījumos tā ir bijusi nejaušība (Gundars Upenieks no vieglatlētikas uz slēpošanu pārslēdzās tikai tādēļ, ka viņa vieglatlētikas treneris pavirši apmeklēja treniņus), taču kopīga ir viena iezīme – tie, kuri treniņus sāka apmeklēt, cītīgi to darīja arī turpmāk. Egila Ziņģīša audzēkņi arī pastāstīja, kur kuru dzīves ceļi aizveduši. Visus vairāk vai mazāk tomēr joprojām saista ja ne slēpes, tad interese par sportu – noteikti.
Andris Vāvere un Jānis Lejiņš ir vieni no pirmajiem skolotāja Egila Ziņģīša audzēkņiem, kuri pie skolotāja sāk trenēties, viņam atnākot strādāt uz Madonu, 1972. gadā.
– Man ir bijusi tā priekšrocība, ka Egils Ziņģītis vienlaikus ir bijis gan mans treneris, gan sporta skolotājs, gan klases audzinātājs. Iespējams, tieši skolotāja personība bija tā, kas mani ietekmēja un pašam lika kļūt par sporta skolotāju, – atzina Jānis Lejiņš.
Juris Grants minēja, ka liela daļa no skolotāja panākumiem, trenējot augsta līmeņa sportistus, pienākas arī viņa dzīvesbiedrei Rutai.
Baiba Broka, sveicot Egilu Ziņģīti, norādīja, ka šobrīd ir pamats cerībām, ka viņa ieguldītajam darbam Latvijas biatlonā varētu būt sekmīgs turpinājums, jo šobrīd federācija ir spējusi atkal apvienot to komandu, kas ilgus gadus saistījās ar Latvijas kā biatlona lielvalsts statusu.
– Federācijā strādājam plecu pie pleca ar Gundaru Upenieku un esam nokomplektējuši treneru komandu – Vitālijs Urbanovičs, Ilmārs Bricis un Jēkabs Nākums, kas strādā ar biatlona jauno raudzi. Tie ir mūsu pašu cilvēki, un ir pamats cerēt, ka sporta veids, kura attīstībai jūs esat ziedojis lielu daļu sava mūža, atkal tiks izvests saulītē. Šajā skaistajā dzīves jubilejā tik tiešām nav vērts runāt par gadiem, bet par jūsu fantastisko enerģiju un vitalitāti. Lai kādus vietēja vai starptautiska mēroga biatlona pasākumus es apmeklētu, jūs joprojām piemin un atceras. Jubilejas reizē man nāk prātā kāda nesen dzirdēta atziņa: „Labs ir ienaidnieks izcilībai." Paliekot pie izjūtas „labi", cilvēks vairs nav motivēts attīstīties un sasniegt augstākus mērķus. Par laimi, jums šis „labi" tā arī nekad nav bijis, un tieši tādēļ mums ir izdevies tikt pie vairākām paaudzēm izcilnieku. Arī saskaroties ar jauniem izaicinājumiem novēlu, lai arī turpmāk joprojām nebūtu tikai „labi", – skolotāju apsveica Baiba Broka.
Pēdējos teju 20 gadus skolotāja Egila Ziņģīša dzīvē vietu ir radis arī florbols, tādēļ starp sveicējiem bija arī viņa bijušie audzēkņi florbolā. Florbola komandas „Madona" treneris Kalvis Koskevičs atzīmēja, ka skolotājs var lepoties ne tikai ar viņa izaudzinātu augsta līmeņa skolotāju un biatlonistu sasniegumiem, bet arī ar panākumiem florbolā.
– Viņa izaudzinātie spēlētāji ir bijuši gan junioru, gan pieaugušo valsts izlases sastāvā un spēlējuši gan vietējā Virslīgā, gan pasaules čempionātos. Svarīgākais, ko vēlos atzīmēt saistībā ar skolotāju Ziņģīti, ir viņa fenomenālā degsme un aizrautība. Pie viņa treniņi notika piecas reizes nedēļā, un visu to gadu laikā, kamēr pie viņa trenējos, atminos tikai vienu reizi, kad skolotāja paša nebija. Tikai tagad, pats būdams treneris, sāku tā pa īstam saprast, cik lielu daļu no savas dzīves viņš ir ziedojis sportam – vai tā būtu slēpošana, biatlons vai florbols. Skolotājam pienākas arī paldies par to, ka tieši viņš uz Madonu atveda florbolu. Ļoti iespējams, ka bez viņa nebūtu nedz šo labo spēlētāju, nedz komandu sasniegumu, kādi ir bijuši. Skolotājs ir arī piemērs, no kā daudz ko var mācīties un iespaidoties. Strādājot par fizioterapeitu, bieži vien klientiem, kuri mēdz sūkstīties par sāpēm, mēdzu norādīt uz skolotāju – redz, kā viņš visu mūžu kustas, tādēļ viņam joprojām ir nezūdoša enerģija un veselība. Nevis vecums nosaka to, kad sākam palikt vāji, bet gan mūsu pašu lēmumi, – piebilda Kalvis Koskevičs.
Arī Roberts Raimo atzīmēja Egila Ziņģīša augsto pašdisciplīnu, kas nāk komplektā ar tikpat augstu prasīgumu pret saviem audzēkņiem.
– 1982. gadā treniņš pie skolotāja nenotika tikai vienreiz. Tā bija Leonīda Brežņeva nāves diena, – atminējās Roberts Raimo.
Egils Ziņģītis savukārt norādīja, ka bez talantīgiem un uzņēmīgiem audzēkņiem (no kuriem liela daļa atradās sveicēju vidū) nekādu panākumu nebūtu. Vaicāts, vai ir domājis par savu dzīves gājumu rakstīt memuārus, skolotājs atzina, ka tādu plānu viņam nav. Tomēr – kas zina.
Kopāsanākšanas turpinājumā Egils Ziņģītis un viņa audzēkņi dalījās savās atmiņās gan par treniņiem, gan mačiem, kur arī bieži vien neiztika bez kurioziem gadījumiem. Juris Grants bija sarūpējis vēsturiskus video, kuros skolotājs redzams, braucot uz sava leģendārā „burāna", kā arī vadot treniņus tolaik vēl jaunajiem slēpošanas un biatlona talantiem. Roberts Raimo savukārt bija izvētījis privāto fotogrāfiju arhīvu un pasākuma dalībniekiem fotogrāfijās atklāja, kādi pirms 30-40 gadiem bijuši pirmie slēpotāju un biatlonistu soļi. Varēja tikai apbrīnot, kā bijušie sportisti spēja atminēties vietas, kurās šobrīd jau paveras pavisam cita ainava.