14. jūnijs kalendārā ir ļoti zīmīgs datums. Tā ir sēru diena, kad pieminam 1941. gadā uz Sibīriju deportētos cilvēkus, godinot viņus, aizlūdzot par viņiem. Šajā dienā mēs noliekam ziedus pie pieminekļiem, kas izveidoti izsūtīto piemiņai un simbolizē Golgātas ceļa sākumu.
Arī šogad visā Latvijā notika atceres pasākumi, kas veltīti svešumā izsūtītajiem cilvēkiem. 14. jūnija rītā Cesvaines evaņģēliski luteriskajā baznīcā pulcējās cilvēki, lai noklausītos piemiņas dievkalpojumu, ko vadīja mācītājs Reinis Bikše. Vispirms klātesošie tika aicināti kopīgi nodziedāt vienu no daudzajiem baznīcas dziesmu grāmatā atrodamajiem korāļiem, pēc tam mācītājs nolasīja evaņģēlija fragmentu. Tālāk sekoja muzikāls skaņdarbs klarnetei Ineses Sladejas izpildījumā. Mācītājs Reinis Bikše noturēja aizlūgumu par Sibīrijas plašumos palikušajām nelaimīgajām dvēselēm. Kā pastāstīja Reinis Bikše, izsūtījums negājis secen arī Dieva kalpam mācītājam Albertam Vītolam, kas, pēc atgriešanās no trimdas, līdz mūža galam palicis kalpot Cesvaines draudzē. Pēc aizlūguma muzikālu priekšnesumu klātesošajiem sniedza Madara Adamkoviča. Abu meiteņu izpildīto skaņdarbu pavadījumus uz klavierēm spēlēja skolotāja Baiba Putniņa.
Pēc atceres mirkļa baznīcā visi klātesošie devās uz baznīcas dārzu nolikt ziedus pie pieminekļa. Smagos laikus Sibīrijā atcerējās Uģis Beitāns, kas pats piedzīvojis skarbos apstākļus un necilvēcīgo izturēšanos izsūtījumā. Viņš atsauca atmiņā tās briesmīgās dienas, pastāstot cilvēkiem, kāpēc deportācijas vispār notika.
Pēc procesijas baznīcas dārzā cilvēki devās uz otru deportētajiem veltīto piemiņas vietu Cesvainē – uz pieminekli, kas atrodas netālu no Cesvaines dzelzceļa stacijas, no kurienes daudziem sākās Golgātas ceļš uz Sibīriju. Represētajiem veltītu dzejoli nolasīja Daina Ozoliņa, kas pati bija izsūtīta uz Sibīriju. Arī viņa dalījās smagajās atmiņās par deportāciju.
Piemiņas vietā sastapu vairākas kundzes cienījamos gados. Viena no viņām – Vija Rozenberga, kas arī piedzīvojusi deportācijas šausmas, pastāstīja: „Nu jau būs 50 gadu, kopš dzīvoju Cesvainē, bet esmu īsta tirzmaliete. Mani uz Sibīriju, Tomskas
apgabalu, deportēja pusgada vecumā. Izsūtīja visu manu ģimeni, izņemot vectētiņu un vecmāmiņu. Sibīrijā pavadīju astoņus gadus, krievu skolā mācījos divas klases."
Lai gan ir pagājuši daudzi gadi, Vijas kundzes acīs joprojām ir lasāmas sāpes, atceroties smagos laikus. „Kad atgriezāmies no izsūtījuma, nolēmām izveidot šo pieminekli par godu tiem cilvēkiem, kuri palika svešumā uz mūžu. Iesaistījās ne tikai tie, kas paši tika deportēti, bet arī Cesvaines iedzīvotāji, kuri netika izsūtīti. Viss veidots pašu spēkiem. Nosaucām pieminekli par „Smago asaru", jo tas tiešām izskatās pēc asaras." Kā pastāstīja Vija Rozenberga, pieminekli veidojusi vesela domubiedru grupiņa — pati Vijas kundze, Ausma Cercina, Maiga Ceimere un Inese Antonoviča. Palīdzējuši arī vairāki ciema vīrieši, bet nu jau viņi ir aizsaulē. Regulāri piemiņas vietas sakopšanas darbos iesaistās arī cesvainiete Ritma Kļaviņa.
Lai arī tukšuma izjūta, kas rodas pēc tuvinieku aiziešanas, paliek sirdī mūžīgi, ir jāatceras, ka tuvs cilvēks nekad neaiziet, vien pārstāj līdzās būt…
16.06.2017.