Pagājušajā svētdienā, 4. septembrī, Lazdonas evaņģēliski luteriskajā baznīcā notika mācītāja Alda Pavloviča ievešanas dievkalpojums Madonas un Liezēres draudzē.
Dievkalpojumu vadīja Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs Alpe. Tajā kalpoja arī palīgmācītājs Guntars Agate Paeglis un evaņģēlists Agris Pilsums. Dievkalpojums bija kupli apmeklēts. Bīskaps īpašu svētību deva arī skolēniem un skolotājiem, jauno mācību gadu uzsākot. Bet galvenais notikums, protams, bija mācītāja Alda Pavloviča pēc 19 gadu kalpošanas Neretas draudzē jauno darba gaitu sākums Madonā un Liezērē.
– Ar 1. septembri esmu nosūtīts kalpot pie jums. Pārmaiņas gan Madonas, gan Liezēres draudzē, tāpat manās līdzšinējās draudzēs. Tāpat kā jūs bijāt iemīļojuši savu virsmācītāju Hansu, tāpat es pa šiem 19 gadiem biju iemīļojis savu Neretas draudzi. Un, protams, gan jūsu, gan manā dzīvē šīs reizē ir arī skarbas pārmaiņas, jo jātop kam vēl nebijušam. Tam, ko sauksim par mūsu ceļu, – savā sprediķī, uzrunājot baznīcēnus, sacīja Aldis Pavlovičs.
Mācītājs uzsvēra, ka izmaiņas draudzēs zīmīgi sakrīt ar mācību gada sākumu. – Tas vienmēr, šķiet, ir nezināmais vai nezināmais zināmajā. Kādam šis ir pirmais skolas gads, kādam pēdējais, bet kādam vienkārši kārtējais. Gan vecākiem, gan skolēniem, gan pedagogiem. Lūkas evaņģēlija vārdos izteiktas nozīmīgas patiesības, kas svarīgas tieši šajā brīdī. Jēzus atgādina, cik svarīga ir attieksme vienam pret otru. Savstarpējām attiecībām gan draudzē, gan skolā ir būtiska loma. Vai visi kā pašu svarīgāko nemeklējam mīlestību un draudzību? 1. septembrī durvis ver dažādas skolas mūsu mīļajā Latvijā, arī Neretas un Madonas novadā. Lielākā vēlme skolu jaunatnei ir satikties ar draugiem, ne jau tikai mācīties. Zināšanas, nav šaubu, ir nepieciešamas, bet, ja kādu klasē neieredzētu, apsaukātu, iekaustītu, apsmietu un arī skolotāja attieksme būtu nievājoša, tad vēlme mācīties tuvinātos nullei. Sabats jeb svētdiena ir kaut kas pretējs skolas dienai, jo nozīmē atpūtu. Tomēr, ja mēs skatāmies uz skolu arī kā uz draugu kopābūšanu, tad mums var būt ļoti noderīgi Jēzus vārdi un darbi sabata dienā. Jēzu mēs saucam par mācītāju un skolotāju, bet viņš taču nemācīja ne rēķināt, ne lasīt, ne runāt svešvalodā, ne skriet un lēkt. Kas bija viņa mācību priekšmets? Mīlestība un draudzība – Debesu valstība mūsu vidū. Tāpēc arī apustulis Pāvils raksta tik skaistos vārdus: „Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu."
Mācītājs minēja kādu traģisku piemēru, par ko nesen lasījis sociālajos tīklos un kas liecina par to, cik svarīgas ir savstarpējās attiecības skolēnu vidū. – Tāpēc bez vēlmes mācīt un mācīties gribu gan skolotājiem, gan skolēniem novēlēt draudzību un mīlestību, savstarpēju cieņu un apbrīnu. Izturēties vienam pret otru kā dārgu un tuvu cilvēku. Tieši to māca Jēzus. Skolēni cits citam ir kā brāļi un māsas, skolēni skolotājiem – bieži vien kā paša bērni.
Tikpat svarīgas ir attiecības arī draudzē. – Draudze ir vieta, kur ne tikai vienam otru saukt par brāli vai māsu, bet arī izturēties ar mīlestību. Nesen veicu nelielu aptauju savu kolēģu un draudžu darbinieku vidū. Jautāju: „Kas, tavuprāt, ir labākais draudzē?" Svarīgākais izrādījās būt kopā draudzībā: talkās, svētdienas skolā, draudzes padomē, ansamblī vai ekskursijā. Svarīgākais ir nevis tas, cik daudz cilvēku ir baznīcas solos, bet kas notiek starp viņiem. Protams, pirmkārt mēs nākam uz baznīcu satikties ar Dievu, Viņa vārdā, sakramentā, bet tas taču notiek zem maizes un vīna zīmēm. Vīns un maize, nevis vīnogas un graudi. Ko tas mums māca? Mēs saņemam Dieva dāvanas un svētību ar cilvēku līdzdaļu. Arī grēku piedošana tiek apstiprināta, mācītājam uzliekot rokas uz nožēlnieku galvām.
Jāņa evaņģēlijā tiek sacīts, ka savstarpējās attiecības draudzē ir signāls, cik tuvu vai tālu esam no Dieva. Mums varbūt liekas, ka svarīgākais ir pareiza mācība, tradīciju ievērošana vai no galvas iemācītie Bībeles panti. Arī tam, pilnīgi noteikti, ir milzīga nozīme, tomēr tiktāl, cik aizved mūs pretī fantastiski skaistai īstenībai: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā." Tiem, kas vēlētos uzzināt kaut ko par kristīgo ticību, svarīgākā liecība ir draudzē valdošā gaisotne.
Mācītājs uzsvēra, ka Madonas draudzē viņš sastapies ar labvēlīgu un siltu sagaidīšanu, par ko sacīja paldies gan tiem, kuru vārdus jau paguvis iegaumēt, gan tiem, kurus vēl iegaumēs.
– Kad man kāds ļoti tuvs un sirdsgudrs cilvēks uzzināja, ka dodos uz Madonas un Liezēres draudzi, viņš sacīja: „Vai tu zini, ka tev viņi būs jāiemīl?" Negribētos nākt kā pamācītājam, gudrākam vai lielākam par citiem. Skaisti būtu piedzīvot sevi kā cilvēku, kas ir savā vietā, kur Kristus to ir ielicis. Kā brāli un draugu līdzās ceļabiedriem, kur katram savi uzdevumi un atbildība. Dieva sirds ir plaša, un mūsu sirdīm arī jāpaplašinās, lai mēs varētu dzīvot kopā īsti, dziļi un skaisti.
Arī bīskapam Eināram Alpem šī bija pirmā oficiālā tikšanās ar Madonas draudzi pēc tās pievienošanas Daugavpils diecēzei, lai gan, kā viņš pats atzinās, – reizēm, garāmbraucot uz dievkalpojumiem un redzot automašīnas pie dievnama, nodomājis, ka šeit viss ir kārtībā, draudze ir dzīva un aktīva. Ievedot amatā jauno draudzes mācītāju, viņš pauda lielu prieku, ka Madonas draudze piedzīvojusi tādas pārmaiņas, kurās Kristus ir ļāvis pieredzēt to, ko viņš pats māca, proti: „Kas pats pazemojas, taps paaugstināts." Šajā gadījumā – iepriekšējais Madonas draudzes mācītājs un prāvests Hanss Jensons ir ievēlēts par bīskapu, bet Gricgales, Neretas, Saukas un Zalves draudzes mācītājs Aldis Pavlovičs nu ir kļuvis par Madonas un Liezēres draudzes mācītāju un būs arī iecirkņa prāvests. – Pazīstot tavu sirdi, tavas rūpes par draudzēm, es ticu, ka ļoti ātri draudze to sajutīs, piedzīvos un saņems. Lai tas iepriecina tavu sirdi un lai tas stiprina un iepriecina draudzes tālāko ceļu, – bīskaps vēlēja Madonas un Liezēres draudzes jaunajam mācītājam. Savukārt draudzei – pieņemt mācītāju Aldi par savu draudzes ganu, viņam paklausīt un sekot, atbalstīt viņu un pāri visam Dievu lūgt, un pazemīgā ticībā staigāt pa dzīves ceļu, un veidot draudzi tālāk visiem par prieku.