Šogad aprit 91 gads kopš nozīmīgās Latvijas valsts armijas uzvaras pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku. 1919. gada 11. novembrī Rīgā izšķīrās Latvijas Republikas liktenis. Pēc šīs kaujas kļuva skaidrs, ka Latvija ir nosargājusi savu neatkarību. Par godu Latvijas brīvības cīnītājiem šo dienu – 11. novembri – atzīmē kā Lāčplēša dienu.
Brīvības cīņu varoņiem pirmās brīvvalsts laikā tika piešķirts Lāčplēša ordenis. Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš atzīst, ka bijušā Madonas rajona teritorija ir bagāta ar brīvības cīņu dalībniekiem un Lāčplēša ordeņa kavalieriem.
– Ja salīdzinām ar citām Latvijas vietām, proporcionāli no mūsu reģiona šis skaits ir viens no lielākajiem. Runājot par Lāčplēša ordeni, jāatceras, ka tas brīvības cīņu dalībniekiem tika piešķirts pēc citu cilvēku novērtējuma. Visbiežāk ieteikumu rakstīja kareivja komandieris, taču tas varēja būt arī draugs vai kaimiņš. Nevar teikt, ka ordeņa piešķiršanu ietekmēja konjunktūra, jo statūtos bija noteikti 50 punktu, kuros minētas dažādas situācijas, par ko ordeni var piešķirt. Mums krājumā ir ordeņa kavaliera, liezērieša Otto Ūdentiņa lādīte ar tintnīcu, ko viņam bija uzdāvinājis kāds dienesta biedrs. Otto Ūdentiņam ordenis tika piešķirts par to, ka „1919. gada 15. oktobrī (Bermonta cīņu laikā), komandējot rotu un izpildot atsevišķu kaujas uzdevumu, sabojātās laivās zem stipras ložmetēju un artilērijas uguns pārcēlās ar rotu uz Daugavas kreiso krastu pie Katlakalna un ieņēma nostiprinātu punktu, izsitot no turienes pārspēkā esošo pretinieku".
Kopumā armijā bija vairāk nekā 50 000 vīru, bet ordeni saņēma 1800, no tiem 200 bija latviešu strēlnieki. Interesanti, ka ordenis piešķirts arī trim sievietēm, – pastāstīja Indulis Zvirgzdiņš.
– Protams, netrūkst arī kluso varoņu, kuru nopelni arī būtu ordeņa vērti, taču nebija, kas viņus iesaka, – piezīmē Indulis Zvirgzdiņš.
Vaicāts par to, kā mūsdienās Latvijas iedzīvotāji uztver gandrīz 100 gadu senus notikumus, kas ir likuši mūsu neatkarīgās valsts pamatu, viņš atzīst, ka kopumā vislielākā interese izpaužas tieši novembrī, kad aktīvākas kļūst skolas un arī plašsaziņas līdzekļi šim jautājumam pievērš lielāku uzmanību.
– Rīt man jābūt Cesvaines vidusskolā, parīt un aizparīt uz muzeju nāks skolēni no Madonas skolām, bet sestdien dodos uz Bērzaunes pamatskolu. Tas tādēļ, ka šajā laikā skolas par to sāk vairāk piedomāt, taču, kā ir ar sabiedrību kopumā, man ir gūti pateikt. Arī skolēnu attieksme mēdz būt dažāda. Viens klausīsies ar aizrautību un interesi, cits varbūt tikai pasmiesies.
Daudzās no aptaujām, kur tiek vaicāts par Lāčplēša dienu, parasti izceļ kuriozākās atbildes, kas, manuprāt, neatspoguļo kopējo sabiedrības informētības un izglītības līmeni. Vienlaikus jāpatur prātā, ka mēs runājam par nepilnu 100 gadu seniem notikumiem. Tiešo liecību no tā laika vairs nav palicis, un par 1919. gadu skolēns vairs var iemācīties tikai skolā. Pirmās brīvvalsts laikā skolēni par to varēja uzzināt no saviem vecākiem vai citiem brīvības cīņas piedzīvojušajiem. Šodien tādas iespējas mums vairs nav, un līdzīga situācija sāk veidoties arī ar liecībām par Otrā pasaules kara notikumiem.
Jāatzīst, ka lielos vilcienos galvenie brīvības cīņu notikumi ir apzināti. Šobrīd vēsturnieki vairāk pēta to, kā šie notikumi ir ietekmējuši konkrētu cilvēku dzīvi. Bieži tiek likts uzsvars uz to mazliet piepacelto patriotismu, kas vienam, iespējams, bija, bet citam atkal ne. Visbiežāk tie tomēr bija apstākļi, kas katru konkrēto cilvēku tajā vietā nolika. Protams, ja cilvēki būtu cīnījušies bez pārliecības, 1919. gada novembra iznākums varēja būt arī citādāks, tomēr mums būtu arī jānošķir fakti no iedomām par to dienu notikumiem, – uzsvēra Indulis Zvirgzdiņš.
Kā piemēru viņš minēja mākslas filmu „Rīgas sargi".
– Nevēlos teikt, ka tas, kas attēlots filmā, ir nepareizi vai tā ir dezinformācija, taču, filmā par daudz uzsverot atsevišķas lietas, kas nav vēsturiski patiesas, mēs iegūstam pasaku. No vienas puses, tas draud ar to, ka cilvēks, noskatoties šo filmu, uztvers to kā patiesu faktu apkopojumu, no otras puses, var piekrist arī tam, ko teica Andrejs Ēķis, ka šī filma vismaz radīs kādā dziļāku interesi un piesaisti 1919. gada notikumiem, – savu viedokli par pseidovēsturisko mākslas filmu un tās ietekmi pauda muzeja vadošais pētnieks.
Arī pēdējos gados aizvien biežāk novēroto daudzu vēsturisko personību un notikumu mitoloģizēšanu viņš uztver neviennozīmīgi. Viena no Latvijas spilgtākajām personībām ir mūsu novadnieks pulkvedis Oskars Kalpaks, par ko arī šobrīd parādās pretrunīga informācija.
– Saistībā ar Kalpaku vienmēr būs jautājums, kā būtu, ja būtu bijis citādi. Jā, viņa bojāeja bija nejaušība, lai neteiktu – muļķība, taču viņš ir arī kā apliecinājums tam, cik liela loma ir viena cilvēka spējai valstij tik nozīmīgā brīdī par kaut ko būtisku izšķirties. Tolaik bija vairākas militārpersonas, kam bija augstākas dienesta pakāpes nekā Kalpakam, bija arī ne mazums tādu, kam karadarbības pieredze lielāka, taču daudzi uzskatīja, ka uzņemties armijas vadību ir pārāk riskanti un bīstami dzīvībai. Kalpaks tajā brīdī spēja veikt būtisku izvēli, ko citi, iespējams, nespēja, – norādīja Indulis Zvirgzdiņš.
Iedegsim šovakar logos svecītes to cilvēku piemiņai, kuri gan veltīja savu dzīvi, gan atdeva dzīvību par vienu vienīgu mērķi – brīvu un neatkarīgu Latviju.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto