Paraksti Madonas slimnīcas atbalstam savākti un valdībai iesniegti, pikets Madonas slimnīcas aizstāvībai noticis, bet cīņa vēl nav beigusies. Tā jāturpina, kamēr nebūs simtprocentīgas pārliecības par to, ka slimnīca saglabās pašreizējo statusu un iedzīvotāji arī turpmāk varēs saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Madonas slimnīca ir mūsu „sarkanā līnija", kuru valdībai nedrīkstam ļaut pārkāpt. Vai, kā piketā teica Artis Kumsārs, ja vajadzēs, celsim barikādes – vēl lielākas un augstākas nekā 1991. gada janvārī – un aizstāvēsim savu slimnīcu.
Gan piketā, gan parakstu vākšanas vietās iedzīvotāji pauda ne tikai bažas un satraukumu par Madonas slimnīcas turpmāko statusu, bet arī par visas valsts nākotni un attīstību. Arī kalsnaviete Aina Igaune dalījās ar mums savās pārdomās: – Kopumā liekas, ka mūsu valstī daudz kas tiek darīts tā, lai cilvēkiem būtu sliktāk. Un ne tikai veselības aprūpē. Kaut vai tāds nieks kā vēstuļu pastkastīte. Kādreiz tā bija pie bijušās MPS „Kalsnava" vecās kantora ēkas, bet tagad vairs nav. Mums, veciem cilvēkiem, kājas sāp, taču, lai nosūtītu vēstuli, tagad ikreiz ir jāiet uz pastu. It kā sīkums, bet arī tas norāda, ka mūsu valstī netiek domāts par cilvēkiem, viņu labklājību un ērtībām. Pieņem noteikumus, lai dzīvi vieglāku padarītu pakalpojumu sniedzējiem, nevis to saņēmējiem – iedzīvotājiem. Es nerunāju par komfortu, bet gan minimālajām ērtībām.
Kādreiz Latvijā viss bija citādi. Man ir jau daudz gadu, bet, kā divpadsmitgadīga meitene, atceros arī Latvijas pirmās brīvvalsts laiku, kāda toreiz bija uzplauksme, pacilātība un sajūsma. Visi strādāja. Jaunsaimnieki, saņēmuši zemi, dzīvoja zaru būdās, līda līdumus, lai varētu apstrādāt iegūto zemi, un cēla savas mājas.
Es atceros, kādi Kārļa Ulmaņa valdīšanas gados bija saimnieki. Viņi tolaik plānoja savas saimniecības attīstību un darīja visu, lai viņiem un tiem cilvēkiem, kas pie viņiem strādāja, būtu labi. Mans tēvs bija no daudzbērnu ģimenes, un arī viņš strādāja par kalpu pie saimnieka. Viņš nesmēķēja, un saimnieks par to viņam piemaksāja, jo viņam strādājot nebija pīppaužu.
It kā maza nianse, bet arī tā parāda, kāda tolaik bija saimnieku jeb, kā tagad teiktu, darba devēju attieksme. Protams, arī tajos laikos bija dažādi saimnieki. Bija nevīžas, kas bezatbildīgi ņēma lielos kredītus un izputēja, bet lielākā daļa tomēr saimniekoja ļoti prātīgi.
Tagad jauniešu attieksme ir mainījusies. Ir citi apstākļi, dzīvojam jau citā gadsimtā un skaidrs, ka neviens, lai apstrādātu zemes stūrīti un savai ģimenei nopelnītu uzturlīdzekļus, zaru būdās vairs negulēs. Tagad jau daudzi grib, lai valdība visu iedod, daļa, lai tikai nebūtu jāstrādā, gatava iztikt ar pabalstiem. Taču katram būtu jāuzdod jautājums – ko tu esi darījis, lai būtu darbs pašam un citiem.
Iespējams, daļēji to var skaidrot ar latviešu mentalitāti – nerosīties, ar tādu kā kalpa dvēseli. Baronu vairs nav. Muižnieku vairs nav. Un nu jāskrien uz ārzemēm, jāmeklē, kam kalpot. Tas – no vienas puses, bet ir arī otra puse.
Jautājums ir arī par to, kāpēc uz ārvalstīm laimes un darba meklējumos aizbrauc tik daudz jauniešu un ģimeņu. Acīmredzot, tur tomēr ir atbildīga valdība.
Dažkārt es pieķeru sevi pie domas – vai viņiem tur tomēr nav neērti, nav kauns pasaules priekšā, ka Latvija ir novesta tādā līmenī? Zupas virtuves katru dienu pulcē desmitiem un simtiem cilvēku, un tiek atvērtas arvien jaunas. Valsts atrodas neapskaužamā situācijā.
Diemžēl tagad daudz kas tiek likvidēts. Man jau šis vārds vien iedveš šermuļus. Arī tad, kad paziņoja, ka Jaunkalsnavā apvienošanas nolūkā tiek likvidēts bērnudārzs, likvidēta bibliotēka. Kaut runātājs būtu lietojis citu vārdu!
Tik daudz kā mūsu valstī vairs nav. Un tas ļoti sāp, jo, atgūstot neatkarību pirms 20 gadiem, tautsaimniecība Latvijā nebija karā izpostīta. Toreiz jau visi cerējām, ka būs labāk. Arī tagad ticība, ka mūsu valstī veselais saprāts gūs virsroku, pilnībā vēl nav zudusi.
Es saprotu, valdībai naudas budžetā trūkst, bet kāpēc netiek domāts par tautsaimniecības nozaru attīstību, lai valstij būtu ienākumi, jo tad vairāk līdzekļu varēs atvēlēt arī veselības aprūpei un nebūs jādomā par to, ka slimnīcas laukos jāslēdz. Lauki aizaug, bet tur varētu audzēt izejvielas. Kāpēc tās simts gudrās galvas, mūsu likumdevēji parlamentā, neizstrādā un nepieņem Latvijas nākotnes vīziju (valdība jau ir tikai izpildorgāns), ko audzēt, kādas rūpniecības nozares attīstīt, lai valstī būtu labklājība. Valdība jau tāpēc ir, lai rūpētos par savas tautas labklājību, mieru un arī veselības aprūpi.
Latvijai nav nākotnes plāna, kādi tautsaimniecības virzieni ir jāattīsta. Es neesmu ekonomiste, visu mūžu esmu nostrādājusi skolā, bet arī zinoši cilvēki apgalvo, ka Latvijā joprojām ir ļoti grūti atvērt kaut mazu uzņēmumu. Lai to izdarītu, ir jāpārvar daudz birokrātisku šķēršļu. Taču ne katram ir tāda uzņēmība un spējas. Turklāt uzņēmējdarbību jau ir grūti vai pat neiespējami uzsākt bez kredīta bankā, bet, lai saņemtu aizdevumu, vajadzīgs kāds nodrošinājums, kāda ķīla.
Ļoti skumji skatīties TV sižetus, kuros atklājas, ka mūsu tautieši, kas strādā ārzemēs, vairs nemīl savu zemi, ja jau saka, ka picas labāk cept un nodokļus maksāt Portugālē nekā Latvijā. Bet kāpēc picas nevar cept Latvijā, lai mūsu valstij būtu ienākumi, tā plauktu un zeltu? Zeme tiek izpārdota ārzemniekiem, kas te grib ierīkot cūku kompleksus un piemēslot mūsu vidi, Latvijas dabu. Ne jau rozārijus ārzemnieki te taisīs. Vai tiešām Latvija tiks pārvērsta par koloniju ārzemniekiem? Latvieši aizbrauc, zemi pārdod, bet bez cilvēkiem, bez latviešiem Latvija taču nepastāvēs. Arī to vajadzētu saprast. Ja varētu nomest gadus trīsdesmit, arī es mēģinātu uzsākt savu biznesu, piemēram, mēģinātu audzēt ogas vai augļus, lai veikalos nebūtu jāpērk citās pasaules valstīs audzētie augļi, dārzeņi un sulas.
Diemžēl nav skaidrības, kādas nozares attīstīt. Jauniešiem, izvēloties studijas, nav skaidrības, kuras specialitātes Latvijā tuvākajā un tālākajā nākotnē būs pieprasītas. Nav arī tādas statistikas, vai mūsu valstī nav jau par daudz sagatavots psihologu, skolotāju, mediķu, kādu citu profesiju pārstāvju vai – gluži pretēji – varbūt to ir par maz. Lielāku uzmanību vajadzētu veltīt profesionālajai izglītībai, jo cilvēkam ar augstāko izglītību diez vai būtu jāmūrē siena. Tas valstij būtu tā kā par dārgu.
Latvijas nākotnes vīzijas ļoti pietrūkst. Līdz šim valdība vispirms ir domājusi par sevi. Ja arī valdībā vai Saeimā kāds ir ar pareizu un labu domu, tas ātri vien tiek apslāpēts ar obligātiem frakcijas balsojumiem parlamentā un drīz vien pazūd kā piliens jūrā.
Ir pagājuši tikai 20 gadu kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, bet mums tik daudz miljonāru un, iespējams, pat miljardieru ir jau saradušies, taču tauta slīgst nabadzībā. Kā tas var būt, ka Andrim Šķēlem, ja tic TV un presei, teju vai katrs ģimenes loceklis ir miljonārs? Kā to varēja panākt tik īsā laikā? Šie un vēl daudzi jautājumi ir bez atbildes.
Ļoti sāp, kad dzirdu, ka valdība mums ir tāda, kādu paši esam ievēlējuši, bet vai mums ir lielas iespējas to ietekmēt? Vēlēšanu likums ir tāds, ka mums ir jāizvēlas vienas partijas saraksts, bet ne jau visi tajā iekļautie cilvēki bauda mūsu uzticību. Kāpēc nevarētu pieņemt tādu vēlēšanu likumu, kas ļautu nākamos tautas kalpus izvēlēties no visiem sarakstiem, nevis, balsojot par kādu partiju, būtībā atdot savu balsi arī tiem deputātu kandidātiem, kuriem mēs neuzticamies. Vēlēšanu iecirkņos blakus partiju listēm vajadzētu nolikt vēl vienu lapu, kurā vēlētājs ierakstītu atbalstītos deputātu kandidātus un balsotu par tiem. Varbūt tad mums izdotos ievēlēt labāku Saeimu un labāku valdību, kam pirmajā vietā būtu valsts, nevis savtīgas intereses.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto