Kāda bērniem bagāta, laimīga ģimene! Tā varētu teikt par Bērzkalniem.
Juris (1864-1928) un Ede (dz. Reinsone, 1862-1951) bija zemnieki, kas līdz 1895. gadam saimniekoja sievas vecāku mājās Vējavas pagasta „Āriņās", tad iepirka Viesienas pagasta „Čiglas". Viņiem bija pieci bērni: Anna, Jevgeņija, Antonija, Marija, Pēteris. Vecākā meita Anna un abi jaunākie Marija un Pēteris ieguva augstāko izglītību.
Anna Bērzkalne (1891-1956) pēc Vējavas pagastskolas un Ata Ķeniņa ģimnāzijas beigšanas un skolotāja tiesību iegūšanas vairākus gadus nostrādāja par mājskolotāju Krievijā, 1917. gadā absolvēja Kazaņas Augstāko sieviešu kursu Krievu filoloģijas nodaļu. Reizē ar viņu Kazaņā mācījās arī Antonija, kas bija beigusi Ģ. Odiņa tirdzniecības skolu Rīgā, un Marija – Biržu ģimnāzijas 1915. gada absolvente. Bērzkalni bija pareizticīgie, un no „Čiglām" bērni vispirms devās uz Līdēres pareizticīgo draudzes skolu. Brālis Pēteris pēc mācībām Līdēres un Grostonas pareizticīgo draudzes skolā iestājās Rīgas garīgajā seminārā, ko pārcēla uz Ņižņijnovgorodu, un beidza to 1918. gadā (seminārs deva bezmaksas vidējo izglītību). 1920. gadā visi Bērzkalni atgriezās Latvijā.
Anna Bērzkalne bija Rīgas 2. ģimnāzijas latviešu valodas skolotāja 1920.-1944. g. 1924. gadā viņa nodibināja Latviešu folkloras krātuvi un bija tās pirmā vadītāja līdz 1929. gadam, papildinājusi zināšanas Tartu Universitātē un Dānijā. Viņas 1942. gadā iegūto filozofijas doktora grādu padomju vara neatzina. 1945.-1950. g. bija zinātniskā līdzstrādniece Latvijas Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūtā, bet tad atbrīvota. Viņai ir raksti par K. Baronu, A. Brigaderi, R. Blaumani u. c., pētījumi par folkloru ievietoti 1920.-1930. gadu izdevumos. Apglabāta Meža kapos Rīgā, ļoti tuvu J. Poruka kapavietai. Uzskata, ka tēlnieks T. Zaļkalns dzejnieka kapa piemineklī atveidojis A. Bērzkalni.
Pēteris Bērzkalns (1899-1958) beidzis Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāti 1930. gadā, no 1931. līdz 1959. gadam fakultātes mācībspēks, vairākkārt papildinājis zināšanas ārzemēs. Darbojies pilsētu apbūves plānošanā, pēc viņa projektiem uzceltas apmēram 200 mazstāvu dzīvojamās ēkas. Paldies par daudziem materiāliem mūsu muzeja krājumā pienākas P. Bērzkalna dzīvesbiedrei Zelmai Bērzkalnei – farmaceitei, Rīgas Medicīnas institūta docentei.
Marija Bērzkalne (1896-1982), kuras 120. dzimšanas dienai 17. oktobrī pieskaņota muzeja krājuma materiālu izstāde foajē, joprojām dzīvo Cesvaines valsts ģimnāzijas (1921-1944) un Madonas 1. vidusskolas (1944-1958) audzēkņu un viņu bērnu atmiņās. Savus skolēnus viņa ievadīja ne vien literatūrā, bet arī teātra spēlē, smalkjūtīgu, ētisku attiecību veidošanā ar līdzcilvēkiem. Uz viņu kā izcilu personību atsaucas daudzu profesiju pārstāvji, kam laimējās pie viņas mācīties.
Jevgeņija (arī Eiženija, pr. Eglīte, 1892-1970) agri apprecējās, Pirmo pasaules karu pārlaida Lovžā, Vitebskas apgabalā, vēlāk bija lauksaimniece Raiskumā. 1949. gadā viņu kopā ar vīru un meitu Līviju izsūtīja uz Tomskas apgabalu. Līvija Eglīte bija pēdējā dzimtas pārstāve, kas dzīvoja „Čiglās".
Antonija (1893-1979) pēc atgriešanās no Krievijas 1920. gadu sākumā dzīvoja Rīgā, bet tad atgriezās lauku darbos pie vecākiem Viesienā. Muzejā glabājas mākslinieka Pētera Ruņģa (1893. Bērzaunes pag.-1967. Bauskā) jaunības vēstules Antonijai, rakstnieka A. Saulieša un Annas Bērzkalnes, ģimenes locekļu savstarpējā sarakste, t. sk. Eglīšu vēstules no izsūtījuma, dokumenti, fotoattēli.
Reinsonu „Āriņu" dzīvojamā māja nodega 1944. gadā, saimniekus izsūtīja. Mūsdienās „Čiglas" ir apdzīvotas Aronas pagasta mājas.