Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Stirnienes apkaime bija apdzīvota jau kopš vēlā dzelzs laikmeta – m. ē. 9. gadsimta.
1483. gada hronikā minēts, ka Stirnen pieder grāfiem Borhiem. Citā hronikā lasāms, ka pirms 1710.-1711. gada mēra epidēmijas „kaķis no Stirnienes līdz Varakļāniem varēja aiziet pa māju žogiem".
Domājams, ka par patstāvīgu draudzi Stirniene kļuva 18. gadsimtā. Senākie ieraksti draudzes metriku grāmatās saglabājušies no 1796. gada. Pirmie dievnami bija koka būves, kas gāja bojā ugunsgrēkos. 1913. gadā uz Rudzātiem pārveda 1757.-1767. g. celto koka baznīcu, jo Stirnienē 1908. gadā uzbūvēja un 1914. gada 29. jūlijā Moģiļevas arhibīskaps V. Kļučinskis svinīgi konsekrēja sv. Laura godam mūra baznīcu. Darbus vadīja prāvests Pāvils Virketis, kurš ir apglabāts Stirnienes baznīcas dārzā.
Stirnienes baznīca ir 25,5 m gara un 15,3 m plata akmeņu un ķieģeļu celtne ar skārda jumtu, ar diviem 36 m augstiem torņiem. Iekšpusē ir trīs navas ar velvē veidotiem griestiem, kas balstās uz mūra pīlāriem.
Baznīcā ir trīs altāri, divas sakristejas un kora telpa dziedātājiem.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 11.07.2014.
Autore: IEVA ZEPA