18. janvārī Liezēres pamatskolas 6., 7. un 9. klašu audzēkņi, skolas direktore Jolanta Stepiņa un vēstures skolotāja Inese Repele ieradās Madonā, lai muzejā uzklausītu aculiecinieku stāstus par barikāžu laika notikumiem. Vēlāk muzeja pagalmā pie ugunskura visi mēģināja iejusties barikāžu laika kopības izjūtā.
Latvijas neatkarībai tik nozīmīgā barikāžu laika liecības Liezēres skolēni parasti iepazīst savā skolā, šoreiz pedagogi viņiem vēlējās sarūpēt ko citu.
– Katru gadu barikāžu atceres laikā skolā sanākam kopā, skatāmies filmas, izveidojam nelielu izstādi, – „Staram" atklāja Liezēres pamatskolas vēstures skolotāja Inese Repele. – Tā kā šogad aprit 25 gadi kopš barikāžu laika notikumiem, vēlējāmies audzēkņiem piedāvāt ko nedaudz atšķirīgu. Gribējām paskatīties uz šo neseno Latvijas vēsturi plašāk – no bijušā Madonas rajona mēroga, ne tikai no Liezēres skatpunkta vien. Uz barikādēm Rīgā brauca daudzi liezērieši. Toreiz bija divas kopsaimniecības – kolhozs „Vienība" un padomju saimniecība „Liezēre", barikāžu laika aculieciniekus no abām saimniecībām esam aicinājuši uz skolu dalīties par toreiz pieredzēto.
No Liezēres pamatskolas uz barikādēm devās arī skolotāja Mārīte Fiļova, skolas medmāsa Benita Naudiņa un tagadējais skolas saimnieks Indulis Akots. Pagājušā gada janvārī pie pamatskolas tika iekurts ugunskurs un āra gaisotnē uzklausīti barikāžu dalībnieku atmiņu stāsti.
– Tā kā mēs neesam atsevišķa saliņa, bet novada sastāvdaļa, šoreiz pieteicāmies Madonas muzeja piedāvājumam, – informēja skolotāja Inese Repele.
Bērniem par Latvijas vēsturi nepieciešamas emocijas.
– Tiem audzēkņiem, kam vecāki piedalījās barikādēs, personisko izjūtu ir vairāk, – uzskata Inese Repele. – Savukārt jaunāko klašu audzēkņiem vecāki ir jauni, viņi šo laiku iepazīst no filmām un skolā dzirdētā. Pateicoties tam, ka ik gadu janvārī atceramies barikādes, audzēkņiem nebūs izjūtas, ka mūsdienu vēsturē tas ir sastindzis punkts. Bērni iepazīst dzīvās liecības, un kaut kas viņu prātos aizķeras.
Ievadot sarunu muzejā, izglītojošā darba nodaļas vadītāja Zane Grīnvalde vaicāja, ko klātesošie zina par barikādēm. – Par barikādēm zinām to, kas skolā mācīts, – atsaucās skolēni. – Barikādes bija jāveido, lai aizstāvētos.
Zane Grīnvalde neslēpa, ka viņai barikāžu dienās bija 9 gadi un vienīgais, ko spilgti atceras no tā laika, ir brīdis mājās kopā ar ģimeni. „Mēs sēdējām pie televizora un skatījāmies, kas Rīgā notiek. Kad sākās šaušana, es nodomāju – ir gan traki, sācies karš."
Pieredzējušāka muzeja kolēģe – kultūrvēstures nodaļas vadītāja Brigita Balode skolēniem pastāstīja, ka barikāžu laiks bija posms ceļā uz Latvijas neatkarības atgūšanu:
– 1990. gada martā notika demokrātiskas vēlēšanas, un Augstākajā Padomē pārsvaru guva Latvijas Tautas frontes pārstāvji. Valdība līdz ar to tika izveidota tāda, kas veicināja Latvijas ceļu uz neatkarību. Latvijas sabiedrība tobrīd bija sašķēlusies divās daļās: viena atbalstīja Tautas frontes ideju par Latvijas neatkarības atgūšanu, otra atbalstīja domu, ka Latvijai jāpaliek Padomju Savienības sastāvā. Barikāžu laika notikumi to spilgti atspoguļoja.
Brigita Balode piebilda, ka uz barikādēm tika apsargāti stratēģiski svarīgākie objekti: Zaķusala, kur atradās televīzija, Doma laukums, kur atradās Radio, un Augstākās Padomes ēka.
– Atceros 1991. gada 13. janvāri, kad Rīgā notika mītiņš, lai atbalstītu Latvijas neatkarības ideju, – vēstīja nodaļas vadītāja. – Kad braucām no mītiņa mājās, radio skanēja Latvijas Tautas frontes pirmā priekšsēdētāja Daiņa Īvāna balss, kas aicināja palikt galvaspilsētā, jo naktī uz 13. janvāri padomju armijas desantnieki bija ieņēmuši Viļņas televīzijas centru. Tur bija upuri, bija jāgatavojas, ka Rīgā notiks kas līdzīgs. Cilvēkus aicināja celt barikādes un palikt galvaspilsētā. Tā kā Rīgā bija Baltijas kara apgabala štābs, armijai, ja vien tiktu dota komanda, barikādes ceļā nestātos. Tomēr Tautas frontei bija svarīgi noturēt Latvijas atbalstu un stāvēt uz barikādēm, lai demonstrētu, ka tauta iespējamai vardarbībai pretojas.
Runātāja apliecināja, ka uz barikādēm cilvēki brauca organizēti no visas Latvijas. Brigita Balode uz Rīgu devās barikāžu pirmajās dienās:
– Bija auksts laiks, no bijušā kolēģa aizņēmos aitādas kažoku, līdzi bija radioaparāts, lai dzirdētu notikumu gaitu…
Keramiķis Einārs Dumpis no Mētrienas pagasta savukārt liecināja, ka uz barikādēm devās individuāli: – Barikādēs piedalījos no 14. līdz 20. janvārim. Pēc tam divas dienas sabiju mājās, un tad atkal atgriezos un paliku vēl pāris dienu līdz barikāžu beigām. Pirmo nakti pavadīju viens pie ugunskura Zaķusalā. No rīta aizgāju līdz televīzijas tornim, kur satiku Rīgas draugus un paziņas. Viņi uzaicināja pievienoties un pārcelties uz Vecrīgu. Apmetāmies pie Trim brāļiem (Vecākais Rīgas dzīvojamo namu komplekss Mazajā Pils ielā. – Aut.), dažkārt nakšņoju Doma baznīcā uz soliņa. Pie Ļeņina pieminekļa varēja dabūt cigaretes, tā kā toreiz pīpēju, tiku pie smēķa. Neteikšu, ka bija milzu jautrība, bet caurām naktīm pļāpājām, lai neaizmigtu, stāstījām anekdotes un uzturējām možu garu.
Jautāts, kāda runātājam bija sazobe ar skolēniem, kas viņa stāstījumā pirmdien klausījās, Einārs atzina: – Kad bērniem teicu, ka koncerti barikāžu laikā gāja nonstopā, viņiem acis bija lielas, bet koncerti Doma laukumā barikāžu dienās tiešām bija nepārtraukti.
Par tā laika pieredzi Eināram ir tikai pozitīvas atmiņas. Pēc apspiestības laika tas bijis svaiga gaisa malks, romantikas un draudzības caurausts brīdis, kur plecu pie pleca stāvēja latvieši un cittautieši no visas Latvijas.
Muzeja mākslas izstāžu organizatore Inese Jakobi pastāstīja, ka barikādēs pabija vienu nakti. „Kopā ar madoniešiem braucām uz Tālsatiksmes telefonu centrāli Dzirnavu ielā. Tur koncertu nebija, viss bija kluss. Uz rīta pusi devos izstaigāt pilsētu. Izjūta bija viena – mūsu ir daudz, nekas nenotiks."
Vakar, 19. janvārī, Madonas muzejā ar pilsētas 2. vidusskolas 11. klases audzēkņiem par barikāžu laiku runāja muzeja pārstāvis Indulis Zvirgzdiņš, Inese Jakobi un Dainis Kreilis no Kalsnavas, 21. janvārī kopīgi atcerēties šo laiku uz muzeju nāks Madonas Valsts ģimnāzijas audzēkņi.