Uguntiņai
Meteņos esot jābrauc tālos ciemos, vēsta tautas ticējums. Sestdien, 18. februārī, daudzu mašīnu ceļš veda uz Lubānu, lai atvadītos no dzejnieces Broņislavas Martuževas.
Katoļu baznīcu pildīja tālumnieki no Rīgas, Ogres, Jūrmalas, tuvīnāki braucēji no Bērzpils, no Cesvaines, Kraukļiem, Madonas, Gaiziņa piekājes, visvairāk, protams, paši lubānieši. Savējie. Un Broņas tante starp mums – ziedu kalna vidū. Pēdējā goda ceremoniju vadīja Madonas katoļu draudzes prāvests Rihards Rasnacis, piedalījās Atmodas gadu Madonas un apkārtnes katoļu draudžu prāvests Alberts Cimanovskis, priesteris Andrejs Kazakevičs – beidzamais, ar ko viņai bija – saskare. Atvadu ceremoniju pildīja cilvēcīgs siltums, kā garīgo, tā laicīgo vārdu teicēji to darīja mīlestības vārdā tuvam cilvēkam. Lubānas koris izdziedāja tik daudzas dziesmas ar viņas vārdiem, ka pārņēma apbrīna un lepnums gan par autori, gan dziedātājiem.
Izdzīvot Broņas tantei palīdzēja paļāvība un ticība Visvarenajam. Tavs krusts pār pieri un pār sirdi/ Nav ļāvis lūzt, ne locīties,/ Tas cēlis mani, noturējis,/ Vien to sev esmu paturējis. Šīs ir rindas no viņai ļoti personīga, 2005. gada maijā rakstīta dzejoļa krājumā „Deg uguntiņa".
Broņislava Martuževa sasniedza gandrīz 88 gadus – divu bezgalību zīmi. Nodzīvots garš, grūts, bagāts mūžs. Aiz viņas paliek daudz labas dzejas, sirsnīgu dziesmu, gudru domu, vēl nepublicētas vārsmas, patriotiskā pārliecība. Saņēmusi ārzemju latviešu naudas balvu vai honorāru, viņa to ziedoja tālāk – baznīcām, Andreja Eglīša pieminekļa uzstādīšanai. Viņas Triju Zvaigžņu ordenis, izpildot īpašnieces novēlējumu, pie kapa tika nodots dzimtās Bērzpils baznīcai un tam jāatrodas pie Dievmātes kājām.
Televīzijā pirms nedēļas rādīja kadrus, kad viņa dzīvesgudri saka: Latvija esam mēs paši. Kādi būsim mēs, tāda būs Latvija.
Pievakarē Madonā tautas nobalsošanas noskaņā mūsu ielā stāvēja mašīna ar sarkanbaltsarkanu karodziņu. Latvija turpinās.
Autore: DACE ZVIRGZDIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto