Starp ievērojamākajiem pirmskara Latvijas rakstniekiem vieta atvēlēta arī Jānim Sārtam, kam šogad maijā divas ievērojamas jubilejas: pirms 105 gadiem 15. maijā "Dūdumu" saimnieka Jāņa un Marijas Apsīšu ģimenē piedzima puisēns, ko pēc senas tradīcijas kā Apsīšu dinastijas turpinātāju nosauca par Jāni. Rakstnieka pseidonīmu viņš izvēlējās 1929. gadā, kad mēnešrakstā "Daugava" publicēja savu pirmo tēlojumu – skici "Darbvedis Gusts". Kopš 1980. gada 26. maija, kad rakstnieks no mums šķīrās, paies 30 gadu.
Jāni Sārtu neklātienē iepazinu jau skolas gados, izlasot vairākus viņa sarakstītos romānus. Man kā lauku zēnam vismīļākais bija viņa skaistais lauku dzīves romāns "Druvas san".
Pirmo reizi rakstnieku Jāni Sārtu vaigā skatīju 1939. gada 9. jūlijā, kad Rīgas Nacionālā teātra aktieri Veckalsnavas parkā brīvā dabā izrādīja Jāņa Sārta komēdiju "Malu mednieki". Kā šodien redzu Jāni Sārtu kā staltu, plecīgu vīru ar mazu fotoaparātiņu plecā.
Tuvāk rakstnieku iepazinu pēc trim nedēļām, kad pēc Veckalsnavas kapusvētkiem tajā pašā Veckalsnavas parkā tika izrādīta cita Jāņa Sārta komēdija "Putna piens", kuras dekorāciju gatavošanā līdz ar Virskas biedrības mājas ekonomu Osvaldu Vītoliņu un manas mātes māsas draugu Antonu Tuču arī man bija sava loma. Osvalds Vītoliņš bija plašā apkārtnē pazīstams kā lielisks sava aroda meistars, kas necieta savā darbā ne mazāko paviršību. Tāpēc, saņemot zīmējumus, uzskatīja zīmētāju par galīgu neprašu vai pilnīgi apdzērušos, kam roka drebējusi… "Domāju, ka pat pirmklasnieks būtu uzzīmējis labāk," Osvalds gardi nosmējās. "Redzat, cik šķība pienotava "Spara gaiss", labāka nav arī sierotava "Rīta zvaigzne". Nekas, palabosim!…"
Otrajā dienā pie mums ieradās Jānis Sārts. Uzmetis skatienu mūsu būvēm, darbu uzslavēja, taču, pārlaidis tām skatu vēlreiz, aizdomīgi iekāsējās. "Viss jau būtu labi, bet līdz rītdienai nepagūšu uzrakstīt jaunu komēdiju šīm pilīm, tāpēc tās būs jāpielaiko tam pašam vecajam "Putna pienam"."
Ko tas nozīmēja? Neļaudams mums ilgi lauzīt galvu ar atbildes zīlēšanu, veikli nometa žaketi, paņēma zāģi un palūdza Antonu palīgā. Pārzāģēja mājiņām dažas spāres, par pēdu saīsināja pāris jumta balstu. Mājiņas jūtami sašķiebās.
"Lūk, tagad tās izskatās pavisam skaistas… Kā pāraugušas bekas, kurām atliek tikai nedaudz pieskarties, lai saļimtu. Tagad tikai ar šķērskokiem zāģējumu labi sanaglojiet, lai pa izrādes laiku jumti neuzgāžas aktieriem uz galvas. Ko lai dara, ka uzrakstījusies tāda komēdija, kuras personāži domājuši par savām sirdslietām, ne par mītnēm, kurās dzīvo."
"Te nu bija neprašas zīmējumi," kad Jānis Sārts bija aizgājis, Osvalds sapīcis errojās. "Pirmo reizi mūžā labu darbu nācās pārvērst brāķī."
Mājiņas bija uzbūvētas, bet kurš kāps uz šiem nestabilajiem jumtiem noklāt tos ar salmiem? Protams, tas bija mans pienākums…
Tas, ka Jānis Sārts, tāpat kā Jānis Jaunsudrabiņš, ir kaislīgs zvejnieks, kalsnaviešiem nebija noslēpums. Pats par to pārliecinājos pēc "Putna piena" izrādes, kad jaucām nost pašu celtās mājiņas. Abās atradās pa krietnai kaudzītei vēžu čaumalu, atliekas no bagātīgās maltītes, ar ko Jānis Sārts savus Rīgas aktierus cienājis.
Ritēja laiks, pienāca 1940. gada 17. jūnijs, kad krievu karaspēks okupēja Latviju. Pie varas nāca dažādi neizglītoti aktīvisti, kuri sāka sparīgi celt komunismu. Bieži viņu izdarības varēja saukt par visstulbākajām muļķībām. Jānis Sārts to uzmanīgi vēroja. Kad vācieši krievus no Latvijas padzina, tapa romāns "Pieviltie", kurā rakstnieks ar viņam piemītošo humora un ironijas pieskaņu attēloja aktīvistu izdarības, neapzinoties, ka ar šo romānu sagrāva savu rakstnieka karjeru. Kad krievi otrreiz tuvojās Latvijai, Jānis Sārts zināja, kas viņu sagaida par romānu "Pieviltie", kaut tajā bija pateikta patiesība nedaudz ironiskā garā, bet krieviem jau patiesība nepatika. Jānis Sārts varēja aizbēgt, taču viņš kā īsts Latvijas patriots krievus sagaidīja savos "Dūdumos". Kā jau paredzēja, par šo romānu dabūja astoņu gadu verdzību aiz Urāliem. Kad 1952. gada novembrī viņš atgriezās "Dūdumos", gūsts rakstnieku bija tā pārveidojis, ka viņu nepazina pat tuvākie kaimiņi. Elegantais rakstnieks bija pārvērsts sakumpušā vecītī. Īstenībā viņš arī nebija vairs rakstnieks Jānis Sārts, bet nožēlojams kolhoznieks Jānis Apsītis apnēsātā vatenī.
Es toreiz strādāju kolhozā "Kalsnava" par šoferi. Tā kā "Dūdumos" atradās slaucamo govju ferma, bieži nācās vest lopiem barību. Arī es, pirmo reizi ieraugot viņu, pārnākušu no gūsta, neatpazinu. Arī man no bērnības literatūra bija tuva, vairāki stāsti tika publicēti Jēkabpils rajona laikrakstā "Brīvā Daugava". Kad Jānis Sārts tos izlasīja, mudināja no iesāktā ceļa neatkāpties, ja arī panākumi vēl kavējas. Viņa iedrošināts, sešus stāstiņus aiznesu uz izdevniecību "Liesma". Kad ierados noskaidrot rezultātu, gandrīz otrreiz nonācu aiz restēm. "Kā tu iedrošinājies nosaukt kolhoza mežsargu, partijas biedru, par zagli?" Apgalvoju, ka kaimiņu kolhozā tāds ir, kurš zog un tirgo kolhoza malku. "Ja arī tā ir, to nedrīkst rakstīt." Saplēsa manuskriptu sīkos gabaliņos. Tikai pēc tam, kad svēti apsolījos nekad neko vairāk nerakstīt, tiku brīvībā. Kādu laiciņu klusēju, tad sāku ar lielu piesardzību no jauna rakstīt. Līdz šim esmu uzrakstījis jau septiņas grāmatas. Protams, salīdzinot ar Sārta romāniem, tie ir tikai bērna šļupsti. Es nerunāju par viņa padomju gados rakstītajiem, kuri cenzūru ugunīs tā pārveidoti, ka, rakstnieka vārdiem runājot, nepārlabots palicis tikai romāna nosaukums un rakstnieka vārds.
Man izveidojušās ļoti labas attiecības ar Latgales Kultūras centra izdevniecību Rēzeknē, kas man drukā uz parāda. Kamēr norakstu nākamo grāmatu, par iepriekšējo parāds jau nokārtots. Kā būs uz priekšu, grūti pateikt, cilvēki kļuvuši nabadzīgāki, jaunatnei grāmatas maz interesē, par garlaicīgām. Reiz Rīgā apjautājos jauniešu bariņam, ko viņi zina par Sārtu. Tika minēti gan mūziķi, gan sportisti, gan uzņēmēji. Kad pateicu, ka Jānis Sārts pirms kara bija Latvijā ievērojams rakstnieks, viņi brīnījās. Skolā par tādu Sārtu nekas nav teikts.
Autors: PĒTERIS LIEPIŅŠ
Redakcijas piebilde. Arī šogad Latgales Kultūras centra izdevniecībā Rēzeknē izdotās grāmatas "Rakstnieks Jānis Sārts" sastādītājs ir Pēteris Liepiņš. Grāmatā apkopotas paša sastādītāja, kā arī Ilzes Indrānes, Lūcijas Ķuzānes, Aleksandra Pelēča, Alberta Caunes atmiņas par rakstnieku, J. Sārta izsūtījumā tapušie darbi (tajā skaitā divi pirmpublicējumi), vēstules. Izdevuma pielikumā – rakstnieka, viņa tuvinieku un draugu melnbaltās fotogrāfijas.