Kā jau katru vasaru ierasts, profesora Aleksandra Bieziņa memoriālajā muzejā Sarkaņu pagasta „Jaundilmaņos" augusta pēdējā sestdienā tika rīkota piemiņas pēcpusdiena, kuras laikā Bieziņa radi, draugi, paziņas un kolēģi dalījās atmiņās gan par viņu, gan citiem aizsaulē aizgājušiem ievērojamiem mediķiem.
– Šajā gadā atcerējāmies ortopēdu-ķirurgu Kārli Krūmiņu, kam paliktu 90 gadu. Aleksandrs Bieziņš bija ne tikai viņa skolotājs, bet arī disertācijas vadītājs, šo iemeslu dēļ viņš arī tika pieminēts. Krūmiņa māsa Anita Caune pastāstīja par viņa bērnību un to, kā viņš kļuva par ārstu. Haralds Jansons stāstīja par darbu traumatoloģijas institūtā, kur Krūmiņš pamatā strādāja pie biomehāniskām metodēm. Arī profesors Haralds Voskis kavējās atmiņās par traumatologu. Otrkārt, ar labiem vārdiem un pateicību atcerējāmies šogad aizsaulē aizgājušo Bieziņa meitu, medicīnas zinātņu kandidāti Āriju Volrāti, kam februārī palika 80. Viņa, saņemot mantojumā tēva zemi un īpašumus, Bieziņa muzeja ēkas uzdāvināja Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam. Ārijas Volrātes devums bija arī laboratoriskie pētījumi un pretvēža medikamentu izstrāde. Par viņu interesants un aizkustinošs stāstāmais bija kolēģei no Mikrobioloģijas institūta profesorei Ainai Muceniecei, kā arī medicīnas zinātņu doktorei Gunai Feldmanei un profesoram Haraldim Voskim. Paralēli stāstiem tika rādīts videomateriāls par to, kāda Ārija Volrāte bija dzīvē, ģimenē, cik mīļa un apzinīga viņa bija. Visu viņa uztvēra pozitīvi un nevienam neveltīja sliktus vārdus, – atceres pasākumu raksturoja Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja filiāles
„A. Bieziņa memoriālais muzejs" vadītāja Ingrīda Pureniņa.
Svētku laikā tika atzīmēta arī 20. gadadiena, kopš muzejs uzņem apmeklētājus. Sakarā ar šo notikumu atmiņās kavējās bijušais kolhoza priekšsēdētājs Jānis Rauda, ēku celtnieks Ēvalds Brenčevs. Muzeja atklāšanu bija filmējis Pēteris Akmentiņš, un filmas fragmentu varēja vērot arī 20 gadu pēc paša notikuma. Turklāt Jānim Gaujēnam, kas janvārī saņēma Paula Stradiņa balvu medicīnā par profesora Aleksandra Bieziņa darba tradīciju turpināšanu un Bieziņa muzeja atbalstīšanu, pasākuma laikā tika pasniegts Madonas rajona padomes Atzinības raksts.
Klātesošie novērtē satikšanos
Gunta Andžāne pasākumu apmeklējot jau 13. gadu, pirmo reizi 1996. gadā uz to viņu paņēmis līdzi toreizējais Madonas rajona padomes priekšsēdētājs Uldis Arents un pieteicis katru gadu augusta pēdējā nedēļā turp doties. Vai apmeklētāju rindas ar gadiem nekļūst retākas? Gunta Andžāne atbildēja: – Auditorija ir praktiski visi Bieziņa radi, draugi, paziņas. Visu mūsu bērnu klīnisko slimnīcu ķirurgi pagodina ar savu klātbūtni šajā pasākumā. Žēl, ka apmeklētāju rindas no Madonas slimnīcas gan ir retākas. Viennozīmīgi, pasākums ir ļoti jauks un sirsnīgs. Nekur citur sadzīviskas lietas un interesantus faktus iz dzīves par kādu no šiem jau aizsaulē aizgājušajiem mediķiem un profesoriem nav iespējams uzzināt.
Arī Ingrīda Pureniņa norādīja, ka tie, kas ir saistīti ar medicīnas nozari, šo pasākumu ļoti novērtē.
– Šķita, ka viss ir izdevies, jo ārstiem, kas savu dzīvi veltījuši medicīnai, ir patīkami satikties ar domubiedriem, kolēģiem, apzināties, ka viņu darbam veltīto dzīvi atceras. Pasākums ir gan atcere, gan piemiņa, gan impulss iet tālāk un kaut ko darīt, pilnveidoties. Arī muzejam šādas tikšanās ir svarīgas, lai piesaistītu apmeklētājus un pie tā piestrādātu, – Ingrīda Pureniņa komentēja. Tikšanās reizē neformālā gaisotnē viesi varējuši pārspriest arī šābrīža tendences un notikumus medicīnā. Kopumā skats uz nākotni visiem bijis bažīgs. Muzeja vadītāja turpināja: – Savulaik ārstiem bija virzība uz paplašināšanos, pilnveidošanos, taču tagad notiek pretējais. Klātesošie sprieda, ka viņi neko šajā situācijā nevar darīt, jo tas jārisina valstiskā līmenī. Līdz šim taču medicīnas un zinātnes nozares Latvijā bija augsti attīstītas. Varbūt savu reizi nebija modernākās tehnikas vai aprīkojuma, taču ārsti un profesionāļi ir darījuši un sasnieguši ļoti daudz. Arī pats Bieziņš – no vienkārša ganu zēna kļuva par ievērojamu vīru, Latvijas bērnu ķirurģijas pamatlicēju. Tas tikai lieku reizi pierāda, ka nav tik svarīgi, kur esi dzimis, audzis, bet gan, kas no tevis dzīvē sanāk.
Atceres pēcpusdienā tikušas apspriestas arī nākotnes aktivitāšu iespējas. Kā viena no tām tika minēta konferences rīkošana saistībā ar Aleksandru Bieziņu. Tajā varētu diskutēt par viņa ieviestajām metodēm bērnu ķirurģijā, kuras no tām vēl tiek lietotas, kuras, iespējams, savu laiku jau ir nokalpojušas. Šīs idejas īstenošana šobrīd ir vitāli atkarīga no finansējuma, taču par spīti vispārējai krīzei katra tikšanās, domu apmaiņa ir vismaz pamatu ielikšana tālākai attīstībai.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva