Vakar 9. Grāmatu svētku ietvaros Madonas kultūras namā tika rīkota laikraksta „Latvijas Avīze" publiskā diskusija „Novadi – iedzīvotāju labā?", ko vadīja laikraksta kultūras nodaļas vadītāja Monika Zīle.
Diskusijā politiķu bloku pārstāvēja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns no Tautas partijas, 9. Saeimas deputāti Gunārs Laicāns („Pilsoniskā savienība"), Igors Aleksandrovs („Jaunais laiks"), Balvu novada domes priekšsēdētājs Jānis Trupovnieks („TB"/LNNK), bet „Saskaņas centru" diskusijā pārstāvēja Jānis Garbovskis.
Diskusijas vadītāja Monika Zīle atminējās, ka līdzīga diskusija par novadu reformu kultūras nama zālē jau ir bijusi.
– Pirms diviem gadiem tieši šajā zālē, tikai citā politiķu sastāvā, runājām par administratīvi teritoriālo reformu. Vēl bija varbūtība, ka tā nenotiks, un tika lauzti daudzi šķēpi par to, kāds būs reformas process un kāda būs situācija pēc tā. Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad reforma jau ir noslēgusies, un varam paust savu viedokli par situāciju, kāda ir izveidojusies. Tāds arī ir diskusijas jautājums – novadi ir iedzīvotāju labā? – uzsākot diskusiju, uzaicinātajiem politiķiem vaicāja Monika Zīle.
Ir gan problēmas, gan ieguvumi
Edgars Zalāns, kam kā vienīgajam ministram un novadu reformai vistuvāk stāvošajam cilvēkam diskusijas laikā iznāca runāt visvairāk, atzina, ka jau no paša sākuma reformas pamatideja bija saistībā ar to, lai ieguvēji būtu iedzīvotāji.
– Diemžēl mēs dzīvojam laikā, kad daudzas lietas ir saliktas vienā grozā. Gan tās, kuras būtu notikušas neatkarīgi no reformas gaitas, gan reformas izraisītās. Par nožēlu, ne vienmēr tas tiek nodalīts un daudz ko mēdzam piedēvēt pašai reformai. Ir pagājuši vien astoņi mēneši kopš reformas noslēguma, un esmu novērojis, ka daļa iedzīvotāju turpina dzīvot ar vispārīgiem apsvērumiem par to, kā būtu bijis, ja reformas nebūtu, respektīvi, netiek konstatēts fakts, ka process ir noslēdzies un tagad ir jārunā nevis par varbūtībām, bet jāpievēršas konkrētiem jautājumiem, ar kuriem šobrīd saskaras novadi. Kurus no tiem var atrisināt novadu vadība, bet kurus – ministrijas. Ja mēs ejam šo konstruktīvo ceļu, tad pakāpeniski arī problēmsituācijas tiks atrisinātas. Nav jau tā, ka novadu izveide saistītos vien ar problēmām. Esam veikuši analīzi par pirmajiem astoņiem mēnešiem, un jau parādās pirmie skaidrie secinājumi – tur, kur vietējie politiķi bija pietiekami drosmīgi, nepretojās un nebaidījās zaudēt arī savus krēslus, kas daudzviet notika, bet veidoja novadus un necentās pretstatīt pilsētu pret laukiem vai vienu pagastu pret otru, darbs norit lielākoties veiksmīgi.
Arī novada administrācija, kas iepriekš darbojās saskaldīti, apjauš, ka jāaizstāv ir ne tikai sava teritorija, bet jāstrādā uz visu novadu.
Ir arī finansiāli ieguvumi. Ik pa laikam kāds man mēdz uzdot jautājumu, „vai tad ir samazināts administrācijas apjoms, jo mums šķiet, ka tā nav noticis". Man grūti teikt par visiem novadiem, taču vismaz manā dzimtajā Kuldīgas novadā pārvalde gadā ieekonomē aptuveni miljonu latu.
Kopumā uzskatu, ka mums šobrīd vajadzētu nevis diskutēt par to, kas bija, bet par to, kas ir. Kādas lietas vēl kavējas, kas ir tas labais, ko vēl iedzīvotājiem novads var izdarīt, raudzīties uz priekšu, nevis nemitīgi atskatīties, – savu diezgan pozitīvo skatījumu sniedza Edgars Zalāns.
Saeimas deputāts Gunārs Laicāns bija apcerīgāks par ministru, teikdams, ka jau kopš dzimšanas pats ir bijis ierauts teritoriālajās reformās.
– 1949. gadā nācu pasaulē Viļakas apriņķa Vīksnas pagastā, taču jau pēc diviem mēnešiem pagasti un apriņķi tika likvidēti. Pagājušajā gadā, rajonu 60 gadu jubilejā, likvidējām arī tos un šobrīd dzīvojam novados. Esmu pētījis Latvijas teritoriālās izmaiņas aptuveni 1000 gadu garumā, un mans secinājums ir tāds, ka galvenā problēma reformu veiksmīgā iznākumā nav ekonomiskie vai sociālie jautājumi, bet tīri emocionālā nostāja. Cik ilgs laiks iedzīvotājam nepieciešams, lai viņš apzinātos savu piederību jaunajai teritorijai? Viens piemērs no paša pieredzes. Piecpadsmit gadu biju Dundagas pagasta priekšsēdētājs, un vienā dienā pie manis atnāk dēls ar zilu aci. Vaicāju, kas noticis. Viņš atbild, ka dundadznieki izkāvušies ar kolceniekiem, kā tas kopš tēvu un vectēvu laikiem ir noticis. Šis jautājums par savējiem un svešajiem ir būtisks arī novadu reformas kontekstā, jo ne vienmēr tie ir materiālie apsvērumi, kas ietekmē cilvēku attieksmi pret novadu. Daudzas problēmas atrisinās tajā brīdī, kad cilvēks sajūt – „šī teritorija ir mana", un to nenosaka novada izmēri, pretējā gadījumā arī Latvijai, kas ir maza valsts, būtu jāpievienojas, piemēram, Krievijai, jo vieni paši mēs nespējam izdzīvot, – savas pārdomas par diskusijas tematu pauda Gunārs Laicāns.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.03.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto