Ārpusģimenes atbalsta centrs "Ozoli" darbojas sesto gadu, to vada Sarmīte Pabērza (attēlā).
Sarmīte ir ne tikai iestādes vadītāja, bet arī mamma visiem atbalsta centra bērniem. Centra dibināšanas datums ir 29. jūnijs. Pa šo laiku daudz kas mainījies – pirmkārt jau iedzīvotāji. Bērni, kuri pieauguši, sākuši savu, patstāvīgu dzīvi, klāt nākuši citi. Sarmīte atklāj, ka darbs nav viegls nevienam no darbiniekiem, jo bērni ir jāpieskata un viņi arī jāaudzina. Centra uzdevums ir radīt apstākļus, kas pietuvināti mājām, un daudzo "māmiņu" – darbinieku – uzdevums ir iemācīt bērniem, kā uzvesties sabiedrībā, pie galda, būt pieklājīgiem un patīkamiem cilvēkiem. Tas nav vienkārši – katrs bērns ir savādāks, kādam to iemācīt ir vienkāršāk, citam vajadzīgs ilgāks laiks.
Sarmīte Pabērza bez tam ir skolotāja Liezēres pamatskolā. Šīs divas profesijas apvienot neesot grūti, jo tās viena otru papildina. Liela daļa atbalsta centra bērnu mācās Liezēres pamatskolā. Kā atzīst Sarmīte – tieši skolas gaitās par bērniem var atklāt daudz jauna – gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā. Skolā ir iespēja pamanīt bērnu talantus, un tie ir ļoti patīkami mirkļi, kad par viņiem rodas liels gandarījums.
Centra vadītāja atklāj, ka ar bērniem nemitīgi jāstrādā, taču tas nav slogs. Galvenais, lai katru dienu būtu noticis kas labs. Darba gaitās iepriecina arī mazie ikdienas sīkumi. Sarmīte stāsta par braucienu uz Siguldu. Pasākumā piedalījušies trīs bērnunamu bērni un citi dalībnieki. Patīkami bijis pēc notikuma saņemt zvanu ar aicinājumu doties vēl, jo bērni uzvedušies kulturāli, pieklājīgi un bijuši patīkama sabiedrība citiem.
Sarmīte piebilst, ka atbalsta centra pārstāvjiem tiek dotas daudzas iespējas. Redzesloka paplašināšanai tiek rīkotas ekskursijas, bērniem tiek nodrošinātas nometnes, vasaras brīvlaikā tiek piedāvātas darba iespējas. Vienīgā atšķirība – ar visiem piedzīvojumiem ikdienā jādalās nevis ar savu īsto, bet atbalsta centra ģimeni. Tas, kas tiek sagaidīts no bērniem – apziņa, ka audzēkņi novērtē viņiem sniegtās iespējas.
Kā atzīst centra vadītāja, iestādei atveroties nav bijis viegli – pie visa vajadzēja pierast, daudzas lietas bija jāmācās no jauna. Darbā pavadītie gadi snieguši lielisku pieredzi turpmākajam, nodibināti kontakti ar citiem krīzes centriem, kas palīdz nejusties ar savām problēmām vieniem. Ir pie kā vērsties brīžos, kad vajadzīgs padoms, risinājums grūtākai situācijai.