7. aprīlī Madonas mūzikas skolas zālē notika Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) Madonas starpnovadu organizācijas konference.
Tā kā līdzīga rakstura forums notiek reizi piecos gados, turklāt maijā organizācijai apritēs 20 gadu jubileja, svētku sveicienus dalībniekiem nesa mājinieki – Madonas mūzikas skolas audzēkņi.
Konferenci kuplināja viesi – LIZDA priekšsēdētājas vietas izpildītājs Jānis Krastiņš, Madonas novada izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne, Madonas novada domes deputāte Gunita Kļaviņa un bijusī rajona organizācijas priekšsēdētāja Baiba Kampe.
– Novada pašvaldībā izglītības joma ir skaitliski lielākā un nozīmīgākā, līdz ar to pašvaldības pārstāvjiem ir būtiska arī diskusija ar sociālajiem partneriem, – uzrunā teica Solvita Seržāne. – Raugoties no izglītības administrācijas viedokļa, šobrīd strādājam pārejas periodā, meklējam sadarbības punktus ar bijušā rajona kolēģiem. Kā zināms, ar 2009. gada 1. jūliju rajons ir kļuvis par piecu novadu struktūru. Kopš jaunā gada uz rajona izglītības nodaļas bāzes izveidota Madonas novada pašvaldības izglītības nodaļa. Izglītības administrācija ir atvērta sadarbībai, priekšlikumiem, inovācijām.
Gunita Kļaviņa aicināja izmantot ne tikai labumus, ko dod arodorganizācija, bet arī iespējas: sniegt priekšlikumus pašiem, ne tikai mutiski apspriest grūtības, bet tās fiksēt un rakstiski paust savus ieteikumus. „Gribu novēlēt, lai neatkārtotos pagājušā gada situācija, kad daudzi no arodorganizācijas izstājās."
Baiba Kampe uzsvēra, ka arodbiedrības biedriem sevi ir jāapliecina ne tikai prasot, bet arī dodot un darot „no apakšas uz augšu".
Sarunā ar Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolotāju, arodbiedrības pārstāvi Lidiju Butleri vēlējos uzzināt ierindnieku noskaņojumu. – Manuprāt, arī šobrīd ir svarīgi būt arodorganizācijas biedram, jo tas garantē zināmu drošību gan slimību gadījumos, gan problēmsituācijās ar darba devēju, – laikrakstam atklāja Lidija Butlere. Vaicāta par nostāju saistībā ar pedagogu atalgojumu, skolotāja uzsvēra: – Mūsu skola vienmēr ir piedalījusies izglītības darbinieku streikos un piketos, arī es uz saietiem Rīgā esmu braukusi. Ja klusēsim, nekur neiesim, par sevi neliksim manīt, nekas uz priekšu nevirzīsies. Jāmēģina, un ar laiku mūs valdība sadzirdēs. Ņemot vērā situāciju, kāda valstī ir pašlaik, daudz neko nevaram protestēt, bet – no otras puses – skolotājs joprojām nav novērtēts un atalgojums ir neadekvāts. Uzskatu, ka Latvijā ar nozaru pārstāvju streikiem un piketiem esam vēl bērna autiņos, citās valstīs streiko daudz aktīvāk un panāk vairāk.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 10.04.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto