Šogad daudzveidīgi un plaši ar Raiņa poētisko aicinājumu „Pastāvēs, kas pārvērtīsies" Latvijā tiek atzīmēts Raiņa un Aspazijas jubilejas gads. UNESCO dzejnieku dzimšanas dienas iekļāvis arī starptautiskajā svinamo dienu sarakstā.
Jauniestudējumi teātros, muzikāli uzvedumi, laikmetīgās dejas izrādes, izstādes, īsfilmu projekts, starptautiskas konferences ar mērķi popularizēt Raiņa un Aspazijas daudzpusīgo personību un viņu māksliniecisko un intelektuālo mantojumu – šo uzskaitījumu var papildināt ar lielākām un mazākām aktivitātēm visā Latvijā.
Arī Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejs, atzīmējot Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubileju, iecerējis abiem dzejniekiem veltītu projektu „Saules ceļš", kas ilgs no agra pavasara līdz rudenim un kas būs kā vide un telpa starpnozaru kultūras pasākumam, iesaistot plašu dažāda vecuma auditoriju no visas Latvijas. Ir iecere uzaicināt tajā iesaistīties arī Madonas novada skolēnus.
Vaicāts, kā radās šī iecere un ko muzeja vadītājam tēlniekam Ojāram Feldbergam nozīmē abi dzejnieki, mākslinieks atzīst: – Kopš tālajiem skolas gadiem par dzejniekiem Raini un Aspaziju netiku domājis. Taču pagājušā gada sākumā, izdzirdējis televīzijā sižetu par to, ka 2015. gads būs veltīts abu dzejnieku 150. dzimšanas dienai, aizdomājos. Tā kā Pedvālē top dzejnieku un rakstnieku taka (šobrīd ir izveidotas manas piemiņas skulptūras baltvācu dzejniecei Ģertrūdei fon den Brinkenai un Imantam Ziedonim), varētu būt arī vides mākslas objekts par godu Rainim un Aspazijai. Gan man, gan Rainim ļoti nozīmīga ir saules tēma. To arī ņēmu kā galveno vadmotīvu. Vasaras laikā Pedvālē taps monumentāls vides mākslas objekts „Saules ceļš", kura atklāšana paredzēta rudenī – kad lapas krāsojas.
„Latvijas akmens sēkla Kastaņolai"
Pedvāles radošo sezonu tradicionāli iezīmē trīs notikumi – sezonas atklāšana, Jāņi un sezonas noslēgums.
– Domājot par pavasari un sezonas atklāšanas pasākumu, kurā radošās aktivitātes jau daudzus gadus norit ap akmeņu stādījumu lauku, pievērsos Aspazijas dzejai, –
atklāj tēlnieks. – Viņai, kas dzimusi pavasarī, ziedoņa tēma ir ļoti nozīmīga. Viņas un arī Raiņa dabas izjūta mani uzrunāja. Aspazija savā dzejā runā par akmeni, tā plaukšanu maija lietū. Līdz ar to likumsakarīgi atnāca ideja par akmeņu stādīšanu. Nolēmu doties uz dzejnieku Raiņa un Aspazijas dzimtajām vietām, lai iegūtu tur akmens sēklas, kuras iestādīšu Šveicē, Kastaņolā, Raiņa un Aspazijas otrajā dzimtenē, uz kurieni kopā ar Talsu mākslinieku grupu došos aprīlī – mēnesī, kad pēc 14 gadu ilgas trimdas 1920. gadā abi dzejnieki atgriezās Latvijā. Jo, runājot simbolos, arī Sabile un Pedvāle atrodas Šveicē – Kurzemes Šveicē…
Agrā Pūpolsvētdienas rītā kopā ar pensionētu sēklkopības agronomi Rutu Akmeņlauku, Talsu novada muzeja galveno speciālisti mākslas jautājumos Gunu Millersoni, Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja kuratori, mākslas zinātnieci Lauru Migloni, avīzes „Talsu Vēstis" žurnālisti Ilzi Kārkluvalku un fotogrāfu Daini Kārkluvalku devāmies ceļā. Tas vispirms veda uz Zemgali, Zaļenieku pagasta „Daukšu" mājām, kur 1865. gadā piedzima Elza Rozenberga (vēlāk Aspazija). Tur mūs laipni sagaidīja un izrādīja māju tās tagadējie īpašnieki – Bratkusu ģimene. Laika gaitā mājai mainījušies daudzi īpašnieki un no Aspazijas laika iedzīves nekas vairs nav palicis. Tomēr mājas tagadējie īpašnieki, godinot Aspaziju, ir izveidojuši jauku piemiņas istabu, savācot un izkārtojot tur viņas laikam raksturīgus sadzīves priekšmetus.
Lūkojoties pēc kādas piemērotas akmens sēklas, ko iestādīt Šveicē, staigāju apkārt, līdz mans skatiens apstājās mājas pamatos. Tie bija mūrēti no skaldītiem laukakmeņiem un laika gaitā sākuši drupt. Sapratu, ka šoreiz akmens sēklai jābūt no Aspazijas dzimtās mājas pamatiem.
Tālāk ceļš mūs veda uz Sēlijas pusi – Dunavas pagasta Tadenavu. Ceļš vijās caur Latvijas lauku ārēm, atstājot aiz sevis Zemgales plašos līdzenumus, līdz ielocījās Sēlijas pauguros. Tur aiz Neretas priekšā vīdēja Tadenava. Arī te mūs laipni sagaidīja un apkārtni izrādīja Tadenavas muzeja uzraudze Aina ar meitu Agnesi. Tadenavas māja šobrīd ir tukša, jo tā ir sagatavota restaurācijai un ēkas pamati laika gaitā padrupuši. Tā kā man jau bija akmens no Aspazijas māju „Daukšu" pamatiem, arī Tadenavā vajadzēja paņemt to no ēkas pamatiem. Te Rainis bija dzīvojis pirmos trīs dzīves gadus, bet piedzima viņš netālajā „Varslavānu" mājas pirtiņā, kuras vietā tagad guļ neliels piemiņas akmens.
Sākumā, plānojot šo vienas dienas ekspedīciju uz abu dzejnieku dzimtajām vietām, bija doma pa ceļam iebraukt tajās pilsētās, kurās ir Raiņa iela, un simboliski no šīm vietām aizvest sveicienus uz tālo Šveici, taču sapratām, ka tad mūsu brauciens izvērstos par daudzdiennieku, tāpēc iegriezāmies tikai Madonā, kur tapa dažas fotogrāfijas Raiņa ielā.
Pedvālē atgriezāmies pusnaktī. Dzejnieku dzimto māju apmeklējums bija emocionāli saviļņojošs – redzēt Latviju, Latvijas dziļos laukus, no kurienes izauga dižas personības, kas ietekmēja ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas kultūras dzīvi.
Tagad man ir divas akmens sēklas no Raiņa un Aspazijas dzimtajām vietām. Taču, pirms vest tās uz Šveici, aicinu ikvienu interesentu rīt, 11. aprīlī, pulksten 12 uz Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeju nodot šiem akmeņiem savus vēstījumus, kuri kopā ar tiem tiks iestādīti Kastaņolā, Bre kalna nogāzē, vietā, kur Rainis mēdza rakstīt, lai briedinātu jūsu vēstījumus un vēlējumus. Ir doma arī no Kastaņolas atvest akmeni, ko pēc tam iestādīt Pedvālē. Bet rīt visi kopā pieminēsim dzejniekus Pedvālē, lasīsim Raiņa un Aspazijas dzeju. Muzejā būs arī aplūkojama Daiņa Kārkluvalka fotoizstāde, kurā atspoguļots „Daukšu" un Tadenavas apmeklējums.