un paša gribasspēku bijušajam Latvijas brīvības cīņu dalībniekam, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Otomāram Ozoliņam (05.09.1898. Bērzmindes pag.-05.01.1984. Freiburga Vācijā) izdevies ne tikai izturēt apcietinājumu politieslodzīto nometnē, pārvarēt slimības izraisītās komplikācijas, bet arī pēc 25 atšķirtības gadiem no ģimenes atgriezties pie tās cilvēka cieņu neaizskarošā un demokrātiskā pasaulē.
1940. gada 9. septembrī vilcienā maršrutā Gulbene-Madona tiek aizturēts atvaļinātais policijas kārtībnieks Otomārs Ozoliņš. Tajā pašā dienā LPSR Tautas komisāru padomes Valsts drošības pārvaldes Madonas nodaļas darbinieki paraksta orderi Ozoliņa arestam un kratīšanai viņa dzīvesvietā Rīgā. Pēc liecinieku rakstītā O. Ozoliņš nomelnojis Sarkano Armiju, kas neesot kaujas spējīga, teicis, ka Latvijas nacionālās armijas karavīriem jāsaka savs stingrs vārds, Latvijas armija neļaušot sevi pārdot (norādījis uz zvērestu), naidīgi noskaņots pret padomju varas pārkārtojumiem – no skaistās Latvijas palikšot tikai drupas.
Viņu pratina un tur apcietinājumā Madonā līdz 1940. gada beigām. Ar sevišķās apspriedes lēmumu 1941. gada 8. martā O. Ozoliņam piespriež 8 gadus labošanas darbu nometnē par aktīvu cīņu pret revolucionāro kustību un pretpadomju aģitāciju.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 14.06.2011.
Autore: BRIGITA BALODE