Jau par tradīciju kļuvis, ka Valsts prezidenta kanceleja, tuvojoties Latvijas valsts svētkiem – 18. novembrim, aicina visu Latvijas skolu 5.-12. klašu skolēnus piedalīties radošo darbu konkursā un uzrakstīt eseju vai izveidot video, kas veltīts tēmai „Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijai dzimšanas dienā".
Valsts prezidenta kanceleja konkursu rīko, lai veicinātu skolēnu patriotismu un pilsonisko līdzdalību, kā arī sekmētu skolēnu interesi par Latvijas valstiskumu un Valsts prezidenta institūciju.
Desmit labāko darbu autoriem pirms Latvijas dzimšanas dienas ir iespēja tikties ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni un apmeklēt Valsts prezidenta rezidenci – Rīgas pili, bet trīs pirmo vietu ieguvējiem būs iespēja kopā ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas dienas koncertā teikt savu uzrunu visai Latvijai.
Šogad radošos darbus vērtēja žūrijas komisija – Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību padomnieks Jānis Pleps, Valsts prezidenta preses padomnieks Jānis Siksnis, tekstu autors un mūziķis Edgars Šubrovskis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ivars Ījabs un Rīgas Stradiņa universitātes docents Klāvs Sedlenieks. Pavisam konkursam šogad tika iesūtītas 278 esejas un 17 video uzrunas, bet tikšanās ar Valsts prezidentu Rīgas pilī notika šajā otrdienā, 14. novembrī, un starp 10 apbalvotajiem radošo darbu autoriem, kuri saņēma piemiņas balvas, bija arī Paula Silava no Madonas Valsts ģimnāzijas 10.b klases. Uz tikšanos ar prezidentu bija uzaicināta arī Madonas Valsts ģimnāzijas 9. klases audzēkne Renāte Pleša, kā arī abu meiteņu latviešu valodas un literatūras skolotāja Inga Šneidere. Renāte gan neiekļuva 10 nominantu vidū, tomēr arī viņas eseja tika atzinīgi novērtēta.
Lūk, neliels fragments no viņas darba: „Šogad – nu jau 2017. gada 18. novembrī – mēs atkal esam vienoti. Jā, vienotība – globāla vienotība – ir nepieciešama ikvienam savas zemes – Latvijas – patriotam, kas novērtē savas valsts statusu. Šis gads iezīmējas arī kā liktenīgais deviņdesmit devītais gads, kuru mēs kopā šovakar atzīmējam, jo nākamā jau būs simtgade – tā ir kā simtgadīgs ozols, kura saknes stiepušās cauri dažādiem vēsturiskiem likteņa pavērsieniem. Bet, kas vieno visu mūžzaļo sistēmu, ir tas, ko sauc par nācijas pašapziņu. Ir gājis laiks, kura dažādie acumirkļa pavērsieni ir nesuši klāt arī daudz neparedzētā. Tāpēc ne velti es uzsveru – šeit esam mēs, kuri ir lepni par savu zemi, saviem laikabiedriem, saviem valsts simboliem!
Liekas, ka tikai vakar – 1918. gada 17. novembrī – Tautas padome sprieda par demokrātiskas valsts statusu. Arī toreiz mūs vienoja viena doma – izlauzt savu ceļu cauri tikko jaušamajai valsts brīvības rīta blāzmai. Mēs nezinājām, kas mūs vēl sagaida, cik grūtību slēpās zem vēl „neizlietajām tautas asinīm," bet mēs zinājām vienu – pie sirds vienmēr būs „cieši pieaugusi" šī zeme – tradīcijas, kas „sakņojušās" jau no bērna kājas; valoda, kuras „plūdums" cauri mūsu prātiem „skalojas" ik dienu; daba, kas ir mūsu pasaule, esamība."
„Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijai dzimšanas dienā"
Ir 1918. gada 18. novembris. Cilvēku sirdīs jūtams priecīgs satraukums, prātā iezagušās nelielas bailes un neziņa – kā būs; kas būs; vai būs Latvija? Vai mazā latviešu tauta beidzot būs brīva? Vai mūsu tautiešu karā lietās asinis nebūs bijušas veltīgas? Vai mani bērni, mazbērni, mazmazbērni varēs dzīvot savā neatkarīgā valstī?
Rīga. Tagadējais Latvijas Nacionālais teātris. Cilvēku pūlis – katrs tik dažāds, katrs ar saviem uzskatiem un vēlmēm, katrs ar savu mērķi un motivāciju, tomēr visi kopā – vienoti, drosmīgi, stipri. Atveras teātra galvenās durvis. Acumirklī pūli pārņem stindzinošs klusums; uz brīdi šķiet, ka laiks ir apstājies; esi palicis tikai tu viens; tu gaidi… Urā! Pūlis gavilē, cits citu apskauj un apsveic. Es raudu un smejos, esmu lepns, gandarīts un reizē pārsteigts, esmu brīvs!
Varu šo nu jau 99 gadus seno notikumu iztēloties kā gleznu. Sākumā tās fons ir drūms, pelēks un nomācošs. Pamazām iekrāsojas pa kādam zilam cerības stariņam. Parādās arī kāds košāks tonis, tomēr noskaņa joprojām ir drūma. Un tad straujš krāsu uzplaiksnījums, emociju sprādziens, uzvara, brīvība… Bet šodien šī glezna stāv mūsu atmiņās un pamazām izbāl, tā noveco un noklājas ar pelēku putekļu kārtu. Mans kā prezidenta pienākums ir šos putekļus noslaucīt, sargāt un saudzēt gleznu, nekad neļaut tai pazust.
Tomēr cik gan ilgi krāsosi vienu un to pašu gleznu? Es, jūs, mēs visi kopā varam uzgleznot jaunu – košu, raibu un neatkārtojamu! Vajag tikai apņēmību, mērķtiecību, degsmi un kaut nedaudz pārliecības par to, ko tu dari.
Vispirms es gribu uzzīmēt latvieti – kārtīgu vīru, kuram jau šūpulī ielikts darba tikums, drosme un cieņa. Mēs, latvieši, noteikti varam lepoties ar saviem cilvēkiem. Mums netrūkst godājamu sportistu, mākslinieku, mūziķu, ārstu, zinātnieku, literātu, mums netrūkst talantīgu jauniešu. Mēs esam vērtība, tikai jāprot to saskatīt. Vajadzētu lauzt stereotipus par noslēgto un kautrīgo latvieti, kurš mūždien ir apspiests, sists un spaidīts. Būsim čakli kā zemgalieši, stipri kā kurzemnieki, nosvērti kā vidzemnieki un karstasinīgi kā latgalieši!
Mūsu gleznā es noteikti gribu iekļaut Gaiziņu, Lubānu, Daugavu, Latvijas mežus, jūrmalu, Vecrīgu un, protams, mūsu četrus gadalaikus. Mēs dzīvojam pasakaini skaistā valstī ar savu Niagāras ūdenskritumu Kuldīgā, Everestu Madonā un Disneja pili Cesvainē.
Es uzgleznošu tautu meitu un tautu dēlu, kas, elkoņos sadevušies, „griež polku". Es uzgleznošu jāņuguni kalna galā, Jāņa bērnus, ēdot Jāņu sieru un dzerot alu. Es uzgleznošu ķekatniekus visneiedomājamākajās maskās. Es uzgleznošu dziedātājiem pārpildīto Mežaparka estrādi Dziesmu svētkos. Mēs esam garīgi bagāta tauta! Mūsu garīgais mantojums ir milzīgs, piemēram, Barona izveidotais Dainu skapis ar 268 815 dainu lapiņām – tīrais neprāts!
Glezna sanāks varen raiba, bet es atstāšu baltu laukumiņu ar domu, ka Latvija vēl nav beigusies. Katra nākamā paaudze varēs iekrāsot savu krāsu, savu simbolu, bet glezna nekad nebūs pabeigta, kamēr vien Latvija pastāvēs.
Es nolikšu abas gleznas blakus; pirms 99 gadiem un tagad. Es izvēlēšos, kura glezna man patīk labāk; katrs varēs izvēlēties savu mīļāko. Cits izlems kavēties atmiņās par to, cik kādreiz viss bija labi un tagad ir slikti, cits izvēlēsies priecāties par tagadni un darīt to pēc iespējas labāku. Es izvērtēšu, vai es tagad būtu gatavs darīt to pašu, ko mani senči, savas Latvijas labā. Es nepadošos. Es cīnīšos, lai katru gadu 18. novembrī mēs varam pulcēties zem sarkanbaltsarkanā karoga un dziedāt „Dievs, svētī Latviju!".
PAULA SILAVA,
Madonas Valsts ģimnāzijas 10.b klases audzēkne
17.11.2017.