Mirdza Ģēģere nāk no Lubānas puses, bet viss darba mūžs ir pavadīts Rīgā, strādājot nošu izdevniecībā par korektori, kolektīvā viņa mīļi tika dēvēta par izdevniecības gariņu. Pēdējos desmit gadus Mirdza dzīvo Aronas pagastā, Lauterē pie Reinfeldu ģimenes. Madonas novadā Mirdza ir vecākā iedzīvotāja, dzimusi 1912. gada 6. jūlijā, šogad viņa svin 105 gadu jubileju.
Jubilāri lielajos svētkos apsveikt bija ieradušies pārstāvji no Madonas novada domes – priekšsēdētaja vietnieks izglītības, kultūras un sociālajos jautājumos Zigfrīds Gora ar sabiedrisko attiecību speciālisti Ilzi Riekstiņu – un Aronas pagasta pārvaldes vadītājs Andrejs Piekalns ar sociālo darbinieci Lolitu Tipaini. Sveicēju vidū bija arī Dzidra Petrova un Lauteres kultūras nama vadītāja Rudīte Prikule.
Zigfrīds Gora uzsvēra, ka Madonas novads lepojas – tieši te ir tik ilgdzīvojoši cilvēki – un, iespējams, Madonas novadam ir īpaša aura, lai spētu šeit tik ilgi nodzīvot. Viņš arī vēlēja jubilārei stipru veselību un vēl ilgus gadus. Aronas pagasta pārvaldes vadītājs Andrejs Piekalns un sociālā darbiniece Lolita Tipaine jubilāri cildināja, sakot, ka viņa ir lielisks piemērs tam, ka vajag mīlēt sevi un savu dzimto pusi, īpaši uzsverot domu – no Mirdzas ikviens var mācīties, kā veidot, izprast un izdzīvot savu laiku.
Iveta Reinfelde, kurai Mirdzas kundze ir vecmammas māsa, smaidot stāstīja, ka viņai par Mirdzu nemaz neesot jārūpējas, jo viņa pati ar visu vēl joprojām lieliski tiekot galā.
– No rīta pulksten 7.10 viņa ēd brokastis, tad pulksten 14.10 – pusdienas un vakarā pulksten – 19.10 vakariņas. Arī no rītiem viņa pati nomazgājas un saģērbjas, – par Mirdzas kundzes ikdienas ritmu pastāstīja radiniece Iveta. – Viņa arī ik rītu vingro, kārtīgi tiek izvēzētas kājas un izstaipītas rokas. Viņa visu mūžu ir sekojusi līdzi savam izskatam, arī tagad viņa katru rītu un vakaru smērējas ar krēmiem. Reiz pat viņa man palūdza nopirkt uzacu zīmuli, lai var uzkrāsoties.
Iveta vēl piebilda, ka labi izskatīties Mirdzai vienmēr ir paticis:
– Kad pateicu, ka viņu apsveikt brauks domes un pagasta pārstāvji, pirmais, kas atskanēja, – viņai taču neesot jaunas kleitas. Viņa vēl joprojām visām blūzēm iešuj polsterus. Tāpat viņa nevar ciest, ja sievietes staigā garajās biksēs, arī man viņa reizēm aizrāda, ka sievietēm ir domāti svārki, ne bikses. Un vēl – Mirdza vienmēr ir nēsājusi un nēsā arī tagad kurpes uz papēža.
Turpinot sarunu, Ivetas vīrs Jānis uzsvēra, ka Mirdzas tantei svarīgi ir justies noderīgai: – Viņa pati mazgā traukus, klāj gultu. Kad atbraucam mājās, visi dvieļi virtuvē ir izkārti un sausi, nekas nav nomests. Par spīti tam, ka redze Mirdzai vairs nav tik laba, gulta tik un tā ir perfekti saklāta, nav nevienas krunciņas.
Pati jubilāre ir ļoti smaidīga un nav zaudējusi humora izjūtu, sabraukušos sveicējus viņa vēl paspēja norāt, ka nevajagot būt tik nopietniem. Taujāta par ilgā mūža noslēpumu, viņa atsmaidīja, ka vienmēr vajag domāt gaišas domas, elpot svaigu gaisu un staigāt pa rasu basām kājām, kā bieži bērnībā to darījusi viņa.
Mirdzas kundzes aizraušanās vienmēr ir bijusi grāmatu lasīšana, to pārstājusi darīt tikai pirms diviem gadiem, kad redze palikusi pavisam slikta. Mājās viņai ir ļoti daudz gan mākslas grāmatu, gan romānu. Ne tik sen atpakaļ viņa bijusi arī čakla adītāja.
– Vienmēr esmu dzērusi pupiņu kafiju, toties neēdu speķi un vistu ādas, – Mirdza uzsver.
Dzīvojot Rīgā, pārtiku nav pirkusi veikalos, gājusi tikai uz tirgu pēc svaigiem produktiem, – Mirdzas ieradumus atklāj Iveta.
Sirmajai kundzei vienmēr ir paticis apmeklēt jūru un sauļoties, līdzi ņēmusi divus peldkostīmus – vienu, lai sauļotos, otru, lai peldētos.
Jubilāre cilvēkiem novēl palikt Latvijā un nebraukt projām no savas dzimtenes laimes meklējumos, bet censties dzīvot un veidot savu valsti pašiem.
11.07.2017.