Zaļumnieki – tukšu izpriecu meklētāji. Ekskursanti – mīl dabu, bet neinteresējas par latvisko Latviju. Tūristi – vienīgie pareizie dzimtās zemes pētnieki un svētceļnieki – tā trijos tipos bija klasificēti Latvijas apceļotāji 1930. gados.
Kad 1931. gadā tika konstatēts, ka Latvija kā tūrisma zeme stāv uz ļoti zemas pakāpes un tūrisma jautājumu risināšana ir atkarīga no valsts pabalsta, Iekšlietu ministrijā pie emigrācijas un tūrisma nodaļas nodibināja Tūrisma biroju, kam tika uzdots turpmāk oficiāli kārtot tūrisma lietas valstī, veicot tūrisma organizācijas un propagandas darbu. 1932. gadā jau ap simt Latvijas lauku saimniecību apņēmās uzņemt pie sevis tūristus, tika izdoti „Noteikumi par tūristu apmetņu ierīkošanu un darbību", kā arī aizdots inventārs nepilnu četru tūkstošu latu vērtībā. Kļuva populāra kustība „Apceļo dzimto zemi!". 1935. gadā Latvijā jau bija 410 tūristu apmešanās vietas. Tagadējā Madonas novadā visvairāk tūristu mītņu atradās Gaiziņa tuvumā, pie skaistajiem ezeriem. Tūristi varēja nakšņot „Bunkānos", „Slokās", „Krastos", „Ezerkrastos", „Birzniekos", „Kulitēnos", „Tropelēs", „Lejas Tīžos", „Kalna Gaiziņos", „Lejas Gaiziņos", Gaiziņkalna sešklasīgajā pamatskolā. Protams, nakšņošanu piedāvāja ne tikai Vestienas un Viesienas pagasta mājās, bet arī citos pagastos un Madonā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 14.05.2013.
Autore: LAIMDOTA IVANOVA
Foto no Madonas muzeja krājuma