Valsts probācijas dienests (VPD) piespiedu darba izpildi organizē jau vairāk nekā 10 gadu. Piespiedu darbs ir vienīgais kriminālsods, kura izpildi nodrošināt palīdz sabiedrība – darba devēji, kuri atsaucas piedāvājumam sadarboties un piekrīt nodarbināt piespiedu darba klientus.
Savā pieredzē par to, ko darba devējam nozīmē uzraudzīt un kontrolēt notiesātās personas, dalījās trīs Madonas pilsētas aktīvākie darba devēji – Madonas pilsētas sporta centrs, Madonas novada pašvaldības īpašumu uzturēšanas nodaļa un Jāņa Simsona Madonas mākslas skola.
Madonas pilsētas sporta centra saimniecības daļas vadītājs Jānis Pujāts teic: „Mēs labprāt nodarbinām piespiedu darba veicējus un plānojam to darīt arī nākotnē. Darba devēja galvenie ieguvumi no piespiedu darba izmantošanas ir palīdzība, iespēja uz noteiktu laiku iegūt labu strādnieku, kurš ir „bezmaksas", un labi padarīts darbs. Piespiedu darba veicēji atvieglina sporta centra ikdienas darbību un apsaimniekošanu, jo centrs ir ļoti liels. Tomēr jārēķinās, ka piespiedu darba veicējs ir pastāvīgi jākontrolē, jāpieskata, viņam jāpievērš papildu uzmanība, kas nozīmē, ka lielāka slodze ir arī pašu darbiniekiem. Darba devējam zināmu risku rada tas, ka piespiedu darba veicēji ne vienmēr ir uzticami, viņi mēdz „pazust". Ikdienā tas neko būtiski nemaina, bet ir bijuši gadījumi, kad plānojam pasākumus, paredzam darbus un gaidām piespiedu darba veicēju, taču viņš ne tikai neierodas, bet pat nepiezvana. Tad ir gan liela vilšanās, gan problēma organizēt darbus, jo sarunāt vietā citu cilvēku vienkārši nevar paspēt. Reti, bet gadās, ka viņi ierodas veikt piespiedu darbu alkohola reibumā, kas nav pieļaujams. Līdz šim sporta centrā nav bijis problēmu ar piespiedu darba veicēju materiālo atbildību, laicīgi brīdinām, ka visur izvietotas novērošanas kameras. Piespiedu darba veicēji ir dažādi. Ir cilvēki, kuri darbu veic izcili un būtu gaidīti darbinieki jebkurā uzņēmumā. Divas trešdaļas piespiedu darba veicēju strādā ļoti labi. Raksturoju viņus vienkārši – uzskatu, ka pieļautas lielas kļūdas šo cilvēku audzināšanā – ģimenē, skolā un sabiedrībā kopumā. Pārāk lielas demokrātijas negatīvā puse ir tā, ka cilvēks uzaug nesagatavots dzīvei un nav gatavs arī tikt sodīts – viņam nav elementāras izpratnes par to, ko nozīmē kaut ko darīt piespiedu kārtā. Zināma nesodāmības apziņa ir kļuvusi par mūsdienu sabiedrības kopējo iezīmi. Agrāk jauniešiem „citu domāšanu" iedeva obligātais dienests, bet tagad šāda instrumenta vairs nav. Nodarbinot sporta centrā, mēdzam ar viņiem aprunāties par dzīvi, par to, kādi ir viņu nākotnes mērķi, par to, kā būtu jādzīvo, un viņi labprāt ieklausās padomos. Grūti pateikt, kā būtu pareizi šos cilvēkus audzināt, un mēs viņus šeit nepārveidosim, jo ģimenei un skolai tas jau nav izdevies, bet viņi ir cilvēki. Ar viņiem ir jārunā, un es uzskatu, ka aptuveni 60% šo notiesāto būtu iespējams mainīt, tikai tam jābūt atbalstītam no valsts puses, jo viss prasa līdzekļus un ieguldījumu."
Madonas novada pašvaldības īpašumu uzturēšanas nodaļas labiekārtošanas darbu speciāliste Gita Lutce ar izbrīnu uztver to, ka notiesātie izvairās no piespiedu darba stundu atstrādāšanas un mēģina to novilcināt, jo „tam nav nekādas jēgas –
strādā taču pats sev, nevis darba devējam vai probācijas dienestam – jo ātrāk atstrādāsi, jo ātrāk būsi brīvs. Darba devēja galvenais ieguvums no piespiedu darba veicējiem, protams, ir bezmaksas papildu darbaspēks, bet ir arī „galvassāpes" – tās darba devējam sagādā tie notiesātie, kuri nestrādā atbilstoši tam, kā iepriekš paredzēts darba grafikā, vai arī mēģina novilcināt darba veikšanu, piemēram, sastāda grafiku, bet tad pazūd vai sāk slimot. Mums no tā darbs neapstājas, tomēr esam plānojuši, ka cilvēks, kas to apņēmies, būs un strādās. Tie, kas ierodas strādāt, lielākoties darbu arī veic, jo nav jau variantu – tev iedod instrumentus un ir jāiet un jādara. Raksturojot piespiedu darba veicējus, jāatzīst, ka viņi ir dažādi – vieni atnāk un nostrādā visas stundas pēc kārtas, bet citi mēģina izvairīties. Pēc tā, kā cilvēks atstrādā piespiedu darba stundas, ļoti labi redzama viņa attieksme pret piespriesto sodu. Mēs ar viņu audzināšanu nenodarbojamies, vienkārši uzdodam, kas jādara, un nodrošinām aizvešanu un atvešanu no tālākiem objektiem. Darba devējam notiesāto nodarbināšana viennozīmīgi nozīmē papildu darbu un uzliek papildu atbildību – viņi ir arī jākontrolē un jāuzrauga. Taču piespiedu darba veicējs nav tas notiesātais, no kura darba devējam būtu jābaidās, jo pārsvarā tie nav cilvēki, kuri sodīti par smagiem noziegumiem".
Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas direktore Kristīne Šulce kā galveno ieguvumu uzsver to, ka „skolai tiek piepulcētas papildu rokas – darbaspēks, kas var veikt vairākus iestāvējušos, nepopulārus darbiņus un realizēt ieceres, kuru īstenošanai pašiem pietrūktu darbaspēka un finansiāla seguma. Savukārt galvenais darba devēja risks ir tajā, ka cilvēks atstrādājamās stundas mēdz uztvert nevis kā savas dzīves, uzvedības-domāšanas rezultātu, bet vaino kādu citu – valsti, probācijas dienestu, darba devēju, tad ir grūti ar stundu darbu ko mainīt. Jārēķinās arī, ka tie ir pieauguši cilvēki, un darba devējs nav cietumsargs, nevienam klāt nenostāvēsi, bet tāpēc sākumā jāparaksta darba aizsardzības un drošības noteikumi. To, ka nedrīkst ierasties alkohola reibumā, jau pārsvarā zina paši, un arī kontrole no dienesta puses ir izstrādāta gana iespaidīga. Ir veiksmīgi, ja darbinieks atstrādājamās stundas uztver pozitīvi, „nevelk gumiju" un neizliekas par galīgo nejēgu un neprašu. Ja cilvēks prot darīt kādu darbiņu, spēj organizēt savu laiku un uzņemties atbildību par šo savu dzīves neveiksmi, tad jau arī gan laiks paiet ātrāk, gan arī darbs „nelauž kaulus un garu". Bet ir arī reizes, kad ir grūti apstākļi, cilvēks nevar tikt galā ar šo dzīves situāciju un pazūd. Uzskatu, ka darba devējam nav pienākums zvanīties un ucināties ar pieaugušiem cilvēkiem; tad arī seko tiesas lēmums par piespiedu darba aizstāšanu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu. Bet, ja cilvēks runā, risina savu problēmu cilvēciskā ceļā, tad vienmēr esam bijuši pretimnākoši un palīdzējuši grūtības atrisināt. Bieži piespiedu darba veicēji mūs, darba devējus, uztver kā sliktos, jo izmantojam viņu darbaspēku par velti. Viņi, protams, arī izjūt kaunu, neērtību par situācijas rezultātu, bieži vien neredz perspektīvu savai dzīvei kopumā. Varbūt papildus šim sodam – piespiedu darbs – būtu nepieciešama psiholoģiskā terapija, atbalsts, iespējas paskatīties uz savu dzīvi no cita skatpunkta, sava dzīvesveida pārvērtējums, apvienojot ar jaunu prasmju ieguvi. Domāju, ka morālais atbalsts, varbūt pat kopā sanākšana un izrunāšanās būtu vērtīga mums visiem. Iespējams, cilvēki ne tikai atstrādātu stundas, bet veiksmīgāk iekļautos sabiedrībā, kļūtu pozitīvāki, nemeklētu risinājumu kaitīgos ieradumos, pārmērībās, neriskētu ar savu dzīvību un būtu laimīgi un noderīgi savai ģimenei".
Autore: HELGA RUDZĪTE,
Valsts probācijas dienesta
Madonas teritoriālās struktūrvienības
vecākā referente, reģionālā pārstāve komunikācijas jomā