Kamēr daļa sabiedrības, nereti – tieši vecākā paaudze, neizpratnē rausta plecus un izturas noraidoši pret jaunmodīgo Helovīna vakara svinēšanas tradīciju ieviešanos arī Latvijā, tikmēr bērni 31. oktobra vakarā labprāt iejūtas dažādu mošķīšu un populāru varoņu tēlos, klaudzinot pie tuvējo māju durvīm un pieprasot – „Saldumus vai izjokosim!".
Kā izrādās, Helovīna vakars īstenībā nav nemaz tik jauna paraža – tā cēlusies no ķeltu svētkiem „Samhain", kas atzīmēja vasaras beigas un ziemas sākumu. Cilvēki ticēja, ka gada tumšākajā laikā samazinās robeža starp dzīvo un mirušo pasauli un naktī no 31. oktobra uz 1. novembri jo sevišķi viegli gariem ir nokļūt cilvēku vidū. Tāpēc tiek liktas maskas, lai imitētu un savā ziņā noslēptos no mirušo gariem. Ar saldumu un mielasta apmainīšanos, nolikšanu pie durvīm cilvēki aizgājējiem pielabinājās.
Līdzīgi arī latviešu ķekatās iešana notiek ar tērpšanos maskās, ļaunuma aizbaidīšanu ar trokšņošanu, tāpat ķekatnieku uzcienāšanu ar mielastu.
Kurās mājās saimnieki šogad jau nu bija sagatavojušies ķekatnieku jeb Helovīna mošķīšu uzņemšanai, tur bērni labprāt paviesojās pat divreiz, jo, kā izrādās, daudzas durvis uz klauvējieniem palika neatvērtas vai cilvēki nereti tomēr par šādiem svētkiem nebija dzirdējuši un saldumus nebija sagādājuši. Tad „mazie spociņi" varēja arī ļauni pajokot – iepūst sejā miltus, nobiedēt vai kā citādi skopos saimniekus izāzēt.
Helovīna svētkus labprāt svin ne tikai paši mazākie, bet arī jaunieši.
Ap šo laiku tiek rīkotas gan tematiskās ballītes un pasākumi, gan ar katru gadu aktuālāki kļūst Helovīna dekori – izgrebti ķirbji ar baisiem sejas vaibstiem, kurus izgaismo sveces. Tāpat labi zināms, ka visbaisākie spoku stāsti saistās ar pilīm. Tad nu Helovīna svētku vakarā, konkurējot vai – gluži otrādi – sasaucoties ar šo svētku tradīcijām, visā Latvijā, tai skaitā arī Cesvaines pilī, norisinājās Latvijas Piļu un muižu asociācijas organizētā Leģendu nakts. Tajā no bēniņiem un pils torņiem līdz pat pagrabiem dega sveču gaismas, kurējās kamīni, skanēja romantiska mūzika, tika stāstīti stāsti, teikas un leģendas, dejotas senas dejas, un greznajās zālēs, pagalmos un parkos bija atkal sastopami baroni, grāfi, muižkungi un viņu daiļās kundzes.
Katrā ziņā – vai nu atzīmējot latviskās tradīcijas, vai ļaujoties Helovīna svētku trakumam, gada tumšākā, baisākā un spocīgākā laika iestāšanās ir sagaidīta, kliedējot drūmumu.