Aizvadītajā svētdienā Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas Laimas zālē ritēja Madonas novada mazo vokālistu konkurss „Cīrulītis 2017".
Tā bija konkursa otrā atlases kārta, uz kuru bija izvirzīti 28 dalībnieki, sākot no divgadīgās Dārtas Šustes līdz pat 14 vokālistiem, kuru vecums sasniedz sešus gadus.
Siltā un draudzīgā atmosfērā bērni nomainīja cits citu, izdziedot divas dziesmas, no kurām viena bija a cappella – bez pavadījuma. Konkursa dalībnieki tika arī pieteikti, nedaudz pastāstot par katra interesēm. Noslēgumā katram vokālistam tika piešķirta nominācija un mīļa balva. Titulu Madonas novada „Cīrulītis 2017" ieguva piecgadīgā Kristīne Pelse no PII „Priedīte", skolotāja Ingūna Kecko.
Jaunos vokālistus vērtēja profesionāla žūrija – Guntars Ruņģis, Monta Martinsone un Anita Cinkmane.
Sarunā ar „Staru" žūrijas pārstāvji atklāja savus iespaidus.
– Neesmu bijis „cīrulītis", bet Madonā savulaik piedalījos neskaitāmos konkursos, – atcerējās novadnieks Guntars Ruņģis. – Dzejas lasīšanas konkursā ieguvu 2. vietu, no Kusas pamatskolas uz Madonu regulāri braucām uz aģitbrigāžu un montāžu skatēm. Ieguvām 1. vietu gan rajonā, gan republikā.
– Šodien ir ļoti liels prieks, ka tik mazi bērni dzied, ka viņi ar mīlestību ir pierunāti uzstāties, un viņiem mirdz acis, – priecājās Guntars Ruņģis. – Lai tik mazu bērnu noskaņotu kāpt uz skatuves un vienam dziedāt, tur vajag talantu un gribasspēku. Cits dziedātājs ir brīvāks, cits radošāks, dažā jūt, ka no dabas viņam ir skatuviskā harisma. To vērtēju visaugstāk, jo vokālo pusi var iemācīties, bet cilvēka mākslinieciskajai būtībai (lai gan to var izkopt) tomēr, pirmkārt, jānāk no iekšienes, tas ir Dieva dotums. Dažiem bērniem šī dievišķā dzirksts jau redzama, protams, mazākais saspringums – un bērns vairs nav tajā brīvības pakāpē, kāda vajadzīga. Skatuve ir nežēlīga, tas jāzina un jāpieņem. Citam bērnam nošūpojās intonācija, citam vispār ar to nebija problēmu, cits uznāca, it kā neko nedarīja, bet jau radīja māksliniecisku sniegumu. Kopumā līmenis ir ļoti iepriecinošs, pedagogi ir strādājuši – ja divgadīgs bērns dzied tonalitātē, tas vien ir apbrīnas vērts. Daži mazuļi tai vecumā runāt lāga neprot, bet te jau bērns brīnišķi dzied. Visu cieņu pedagogiem, vecākiem un jaunajiem talantiem!
Ierunājoties par repertuāru, Guntars Ruņģis atklāja: – Man daudz labāk patīk dabiskā balss, ko dzirdējām mazā telpā šodien, nekā, ja konkurss notiktu kultūras namā un bērni dziedātu mikrofonā. Mikrofonā var pielikt dažādus skaņu efektus, turklāt vienam balss mikrofonā skan, citam neskan, līdz ar to nav objektivitātes. Šis formāts mazo vokālistu konkursam ir labākais iespējamais variants.
– Atrasties žūrijā ir sarežģīti, jo pati esmu „Cālis 94" un mazliet atceros konkursa aizkulises, – savos iespaidos dalījās Monta Martinsone. – Lai bērns iemācītos dziesmas un uz skatuves uzietu, tiek ieguldīts liels darbs. Šodienas konkursantiem bija iedotas ļoti sarežģītas programmas, vecāki un skolotāji gājuši uz pilnu banku. A cappella skaņdarbi vispār ir ārkārtīgi sarežģīti, īpaši jau tik mazā vecumā. Saņemties, lai izietu citu bērnu, vecāku un skolotāju priekšā, zinot, ka dziedāšanu vērtē arī žūrija, – tas ir drošsirdīgi. Īpaši man patika konkursa kopējā atmosfēra, maziņie nāca, mainījās un centās no visas sirds. Bērni ir tik ļoti dažādi, bet visi – skaisti, mīļi un talantīgi.
– Esmu bērnu vokālā pedagoģe, bērnībā piedalījos konkursā „Ko tu proti?", – atklāja Anita Cinkmane. – Mana mamma bija mūzikas skolotāja, līdz ar to arī mans mūžs saistīts ar mūziku. Pēdējos trīsdesmit gadus strādāju ar bērniem, un man liekas, ka skolotāja galvenais uzdevums ir dzirdēt, ieraudzīt un atrasto tīrradni nesamulsināt ar savām pedagoģiskajām metodēm. Sniegt bērnam atbalstu, lai viņš savu Dieva doto talantu uz skolotāja metodiskās plaukstas var pacelt. Vienmēr uzstāšanās reizēs bērniem saku: „Tev jābūt tik priecīgam un lepnam, ka vari parādīt savu brīnišķīgo balsi un visu, kas tev dots!" Tāpēc arī šajā konkursā novērtēju tos bērnus, kuri neprata baidīties. Skolotāja pirmais uzdevums ir neradīt bērnā bailes, bet vairot prieku un gandarījumu par to, cik skaisti vari atklāt to, kas tu jau esi. Tikai pēc tam svarīga ir vokālās kultūras apguve, un vēlāk jau bērns apzināsies, kas ir māksla, kas ir labs izpildījums, pamazām izkopjot dziļāku izpratni.
Interesanti, ka Anita Cinkmane ir no Jēkabpils, un pirms divām dienām arī tur bija mazo vokālistu konkurss, kurā piedalījās viņas audzēkņi. – Šodien esmu priecīga dzirdēt citu novadu bērnus. Te uzteicams tas, ka nolikumā iekļauta dziesma bez pavadījuma. Latviešu mūzikas kultūrā, lai nezustu dziedāšanas tradīcija, tas ir uzdevums numur viens. Par to gribu madoniešus uzlielīt.
Uz jautājumu, vai konkursa dalībniekos var redzēt nākamos mūzikas skolas audzēkņus, žūrijas pārstāve atbildēja apstiprinoši:
– Bez šaubām! Ja bērns var nodziedāt dziesmu un viņam tas patīk, viņš jau ir gatavs apmeklēt arī mūzikas skolu.
Viens no konkursa organizatoriem, Madonas mūzikas skolas skolotājs Artūrs Grandāns piebilda, ka ir sagatavoti pieci sertifikāti, proti, konkursa vecākās grupas pieciem labākajiem dalībniekiem, kas potenciāli varētu būt mūzikas skolas audzēkņi, iestājeksāmeni šai skolā nebūs jāliek. Viņi mācību iestādē jau ārpus konkurences ir uzņemti!
05.04.2017.