Pagājušajā piektdienā, 7. novembrī, Dzelzavas pagasta Aizpurves ciema iedzīvotāja Monika Valpetere sveicēju un ģimenes lokā atzīmēja 100 gadu dzimšanas dienu.
Viņa dzimusi tālajā 1914. gada 7. novembrī Kalupes pagasta Jezupatas un Ignata Lapeļu ģimenē. 1935. gadā apprecējusies ar Kazimiru Valpeteru, un laulībā dzimuši trīs dēli – Henrihs, Vladislavs un Boļeslavs.
Monika gan ir latgaliete, taču nu jau vairāk nekā 20 gadu dzīvo kopā ar dēlu Vladislavu Valpēteru un vedeklu Astrīdu viņu ģimenes mājās „Aizpurves" Dzelzavas pagastā. Monika Valpetere piedzīvojusi gan priecīgus, gan skumjus mirkļus, gan ārkārtīgi smagus darba gadus, kas savirknējušies viņas mūžā.
– Smagi ir gājis, mamma ir apglabājusi divus dēlus. Es, trešais, esmu palicis vienīgais, un man pašam jau ir 76 gadi, – teic dēls Vladislavs Valpēters.
– Atceros arī tos laikus, kad vēl nebija kolhozu. Visi bēga projām, mūsu tētis aizbrauca uz pilsētu strādāt, un mamma palika viena. Bija zirgi, lauki, kas jāapstrādā. Ticēsiet vai neticēsiet, viņa viena pati ara ar divu zirgu arklu un pļāva ar pļaujmašīnu. Arī kolhoza laikos visi vīrieši bija prom savos darbos, bet laukos darbus darīja sievietes, tehnikas arī nebija. Kolhozā bija jāstrādā par velti. Ja tagad teic, ka algas ļoti mazas, tur varēji nostrādāt kā vergs – un nekā tev nebija. Labi, ja iedeva graudā, tik, cik pāri plecam varēji pārmest. Mūsu mamma ik rītu uz darbu gāja 3 kilometrus kājām, mēs, visi brāļi, palikām mājās. Mamma nostrādāja līdz pusdienas laikam, tad atkal mēroja šo ceļu atpakaļ uz mājām, lai mūs pabarotu, lai paskatītos, ka ar mums nekas nav noticis, izslauktu govi, tad atkal 3 kilometrus atpakaļ uz darbu. Kad pulksten 17-18 beidzās darbs – atkal kājām mājās, kur vēl visi mājas darbi jāpadara, siens jāpļauj, govs jābaro, jāslauc, bērni arī jāapkopj un jāaudzina. Domāju, ka ar to viss ir pateikts. Zinu, ka es tā nevarētu, bet mamma ir piemērs tam, ka ir tomēr cilvēki, kuri var visu.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 12.11.2014.
Autore: LAURA KOVTUNA
AGRA VECKALNIŅA foto