Lubānieši ĀRIJA un VILIS LANCMAŅI 9. janvārī atzīmēja Dimanta – 60. – kāzu jubileju savas ģimenes lokā. Atceroties kāzu dienu 1954. gadā, abi smej, ka neesot bijis ne jāvārda, ne gredzenu.
Pēckara smagajos gados uzplaukusi abu jauno cilvēku savienība, taču laiks bijis absolūti neromantisks – nebijis atļauts ne rakstīt dzeju par mīlestību, ne precētajiem nēsāt gredzenus. Arī laulību ceremonija bijusi īsa un lakoniska, atcerējās Ārija Lancmane: – Divatā aizgājām uz izpildkomiteju, kur viena pati mūs pieņēma sekretāre. Tolaik nebija nekādas jāvārda teikšanas, mums nebija pat gredzenu, jo tos neļāva nēsāt. Viens un divi sarakstīja, papīri bija kārtībā. Bija dziļš sniegs, tāpēc divatā bridām atpakaļ uz vīra vecāku mājām „Eglaines", netālu no bijušās Lubānas stacijas ēkas, kur tolaik dzīvojām. Arī viesiem bija jābrien pa sniegu; tuvinieku lokā šo notikumu atzīmējām.
Vilis Lancmanis savukārt atklāja, ka jaunībā nemaz nesteidzies ar sievas apņemšanu, bet liktenīgā saskatīšanās ar Āriju notikusi viņas vidusskolas ballē.
– Jau 18 gadu vecumā mani iesauca leģionā, tad krievu lāgerī un vēl krievu armijā. No savas jaunības biju zaudējis septiņus gadus – no pašiem skaistākajiem gadiem. Kad tiku mājās, tūlīt precēties tā kā netaisījos. Tolaik četri vienlaicīgi atnācām un nozvērējāmies, ka vismaz divus gadus dzīvosim neprecēti, lai pagūtu dzīvi izbaudīt. Bet, kad Ārija pabeidza vidusskolu un notika izlaiduma balle, tajā iepazināmies. Uzreiz gan nesteidzām precēties – vēl kādus divus gadus draudzējāmies, – pastāstīja Vilis.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 17.01.2014.
Autore: LAURA KOVTUNA
Foto no personiskā arhīva