Māsas Maija Kārkliņa un Dzidra Atvare (dz. Sarkanes) kopā ar saviem vecākiem Martu un Augustu un tēvamāti Annu bija to vairāk nekā 42 tūkstošu vidū, kuru mierīgo dzīvi šeit, Latvijā, pārrāva traģiskie 1949. gada 25. marta notikumi. Cilvēki tika savesti tuvākajās dzelzceļa stacijās, sadzīti lopu vagonos un vesti nezināmā virzienā, sakot, ka tās ir atvadas no dzimtenes uz mūžu…
– Mūs izsūtīja no Kārzdabas pagasta „Dālderiem". Tētis bija kalējs, mamma saimniekoja pa māju, jo darbu netrūka – bija sava zeme, mežs, lopi. Tas viss prasīja smagu darbu, tomēr vecāki ar gaišu skatu un cerību raudzījās nākotnē. Viens no sapņiem bija iegādāties vieglo automašīnu. Taču tam visam svītru pārvilka traģiskais 1949. gada 25. marts un tam sekojošā izsūtīšana, kad mūs gluži kā kokus ar visām saknēm izrāva no ierastās vides, – atceras māsas.
– Par mūsu nometinājuma vietu kļuva Amūras apgabala Zejas rajona sādža „Amuro Baltijsk". Pirmo nakti pavadījām zem klajām debesīm -50 grādu salā. Labi, ka tētim bija kažoks, ar ko mūs, bērnus, apsegt – māsiņai Dzidrai toreiz bija tikai 10 mēnešu, man – pieci gadi, – stāsta Maija. – Nākamajā dienā sākās uzņemšana vietējās ģimenēs. Mūs pieņēma kāda latviešu ģimene, kur jau dzīvoja 1941. gadā izsūtītie. Mūs paglāba tas, ka tētis bija kalējs (šo amatu viņš bija apguvis jau armijas laikā), un viņš sāka strādāt vietējā smēdē – apkala visus kolhoza zirgus, prata izkalt daudz sadzīvē vajadzīgu lietu. Mamma strādāja par slaucēju. Interesanti, ka govis dzina ganīties pāri Zejai otrā pusē, kur bija labākas ganības, un slaucējām, lai izslauktu govis, vajadzēja braukt pāri upei ar laivu, – atceras Dzidra.
– Tāpat vajadzēja piedalīties ražas novākšanā. Šajos darbos tika iesaistīti arī bērni. Vasarās, lai nopelnītu naudiņu skolas formas iegādei, kas bija obligāta, Maija gāja mammai līdzi uz sopkām lasīt mellenes, kuras pārdevām, — piebilst Dzidra.
— Ar iztikšanu bija ļoti grūti, lai neteiktu vairāk. Galvenā pārtika bija zivis, jo, par laimi, Zejas upe bija ar tām bagāta. Bargās ziemas, dzīve pusbadā darīja savu, organisms bija ļoti novājināts, visas slimības ķērās klāt. Māsa smagi saslima ar dzelteno kaiti, bet līdz tuvākajam medpunktam Ovsjankā bija vairāk nekā 20 km, un tētis uz pleciem viņu uz turieni aiznesa. Tas ir brīnums, kā Dzidra izdzīvoja, – skarbajās atmiņās dalās Maija. – Tās ciešanas, kuras bija jāpiedzīvo mūsu vecākiem, rūpējoties par mums abām, nav aprakstāmas bez asarām acīs. Taču bija jādzīvo un jādomā par rītdienu, un jācer, ka varbūt kādreiz tomēr būs iespēja savām acīm atkal ieraudzīt Dzimteni…, – māsām stāstot aizlūst balss.
– 1. klasē sāku mācīties 1950. gadā. Nekādu valodas grūtību nebija, dzīvojot kopā ar vietējiem bērniem, diezgan ātri to apguvām. Sākumā gan mūs dažādi apsaukāja –
gan par fašistiem, gan bandītiem, bet vēlāk, kad uzzināja par mums patiesību, kaut kā visi saradām. Interesanti, ka mūsu sādžā dzīvoja vairākas latviešu ģimenes, kas tur bija ieradušās vēl Pirmā pasaules kara laikā, tāpēc laikam arī sādžu tā sauca – „Amuro Baltijsk". Protams, gadu gaitā tās bija pārkrievojušās, tomēr vecie cilvēki zināja latviešu valodu. Atminos, ka vietējās skolas skolotāju, pie kuras dzīvojām, sauca Erna Lakstīgala, bet latviski gan viņa nerunāja. Krievijā pabeidzu 6 klases, Dzidra – 1. klasi, sāka mācīties 2. Sākumā pēc atgriešanās bija ļoti grūti turpināt mācīties latviski. Es Cesvaines vidusskolā, kas tobrīd atradās pilī, 7. klasē sāku mācīties pat krievu plūsmā.
Nekad no mūsu atmiņām nezudīs tā neaprakstāmā izjūta, kad uzzinājām, ka varēsim atgriezties mājās. Tas notika 1956. gada aprīlī. Visu septiņu gadu iedzīvi varējām salikt divos tēva paštaisītos koferīšos, jo daudz ko vajadzēja pārdot, lai varētu nopirkt biļetes atpakaļceļam. Taču atgriezāmies bezgala laimīgi. Mums bija tā retā iespēja pēc atgriešanās dzīvot savās mājās. „Dālderos" tūlīt pēc mūsu izsūtīšanas tika sadzīti apkārtējo māju lopi un ierīkota ferma, kurā strādāja tēva māsa un līdz ar to varēja palikt dzīvot „Dālderos". Visus izsūtījuma gadus viņa mums rakstīja vēstules par to, kā klājas Latvijā, kur arī nebija nekāda vieglā dzīve.
Lai jau cik nenovērtējama bija atgriešanās dzimtenē, Sibīrijā pavadītie gadi atstāja neizdzēšamas pēdas uz mūžu – gan sabeigtas veselības, gan iespēju ziņā. 11. klasi beidzu Madonas vakara vidusskolā. Pēc tam Galēnu lauksaimniecības skolā ieguvu zootehniķes profesiju, un mana pirmā darbavieta bija Degumniekos, kolhozā „Jaunā gaisma". Tā kā vecāki tolaik dzīvoja tālu no skolas, bet manai dzīvesvietai skola bija turpat blakus, paņēmu pie sevis Dzidru, kas tur pabeidza vietējo pamatskolu, – par dzīvi pēc izsūtīšanas stāsta Maija.
– Vēlāk beidzu vakara vidusskolu Madonā. Līdzko palika 18 gadu, sāku meklēt darbu. Man laimējās – mani pieņēma par kontrolieri krājkasē Madonā. Vēlāk biju kasiere. Atceros kādu interesantu epizodi – krājkases darbiniekiem tolaik vajadzēja kārtot ieroča atļauju, bet kas man, politiski neuzticamai personai, to dos. Nezinu, kā toreizējam krājkases vadītājam Haraldam Kamalam tas izdevās, bet viņš man uzticējās un kaut kā šo lietu nokārtoja. Lai strādātu krājkasē, vajadzēja daudz mācīties, apmeklēju dažādus kursus, seminārus, jo finansista izglītības man nebija. Vēlāk krājkase pārtapa par krājbanku, un tā es tur līdz pat štatu samazināšanai nostrādāju, labi, ka klāt bija pensijas gadi, – atzīst Dzidra. Savukārt Maija pēc pārnākšanas uz Madonu lielāko daļu sava darba mūžu – 38 gadus – nostrādājusi Ziemeļaustrumu elektriskajos tīklos par kasieri, grāmatvedi.
Pa šiem gadiem nodibinātas ģimenes, izaudzināti bērni, aug mazbērni. Dzidrai – divas meitas, divi mazbērni, Maijai – meita un mazdēls. Laiks arvien tālāk aiznes pagātnē skarbos 1949. gada 25. marta notikumus un tam sekojošo izsūtījuma laiku, tomēr allaž, kad tas tiek pieminēts, piedzīvotie gadi nostājas acu priekšā un liek sirdij sažņaugties. Nē, ļaunu prātu uz likteni māsas netur. Viņas nebija vienīgās, kas bija spiestas šo sūro malku nobaudīt līdz mielēm, taču negribētos, lai par šo drūmo vēstures lappusi, gadiem ejot, tā vienkārši piemirstu, bet gan lai jaunā paaudze tomēr zinātu, ko viņu vecvecākiem bērnībā vajadzēja piedzīvot. Ne velti šo paaudzi sauc par Sibīrijas bērniem. – Un vēl viena lieta visu laiku nedod mieru, –
piebilst Dzidra. – Mani izbrīna tas, ka šeit, Latvijā, dzīvojošie krievu tautības cilvēki jāmāca runāt latviski par valsts naudu; mēs tur, Sibīrijā, paši bijām spiesti iemācīties runāt krieviski izdzīvošanas vārdā. Taču lai vai kā, gribam cerēt uz mierīgām vecumdienām un lai vairs nekad neatkārtojas mūsu piedzīvotās šausmas.